PSRS armijas “varoņdarbi”

Tuvākajās dienās visā pasaulē atzīmēs Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas dienu. Taču Krievija 9. maijā svinēs tā saucamo Uzvaras dienu. Mēs Baltijā zinām, kādu “laimi” daudzām tautām atnesa šī uzvara nākamajos 50 gados. Taču šoreiz nebūs runa par genocīdu, deportācijām, cietumiem un pārciesto visuresošo un visuredzošo PSRS VDK režīmu.

Latvijas arhīvos ir saglabājušies oriģinālie dokumenti un kopijas no PSRS laikiem ar atzīmi “CC” (совершенно сeкретно – sevišķi slepeni) arī par PSRS militāristu izdarītajiem daudzajiem noziegumiem visā okupācijas laikā. Šos dokumentus ir apkopojis vēsturnieks Jānis Riekstiņš dokumentu krājumā PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.

Ievadā viņš raksta: “Turpat 50 gadus ilgais PSRS okupācijas armijas uzturēšanās laiks Latvijā, kā to apliecina arhīvu dokumenti, kā arī iedzīvotāju atmiņas, raksturojās ar militāristu klaju patvaļu, ar neskaitāmiem kriminālnoziegumiem, cietsirdīgu, impērisku attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem.

Jau 1940. gada vasarā, iebrūkot Latvijā, PSRS okupācijas armijas karaspēka daļas izpostīja un nogānīja zemnieku tīrumus, dārzus un pļavas, sapostīja un izlaupīja patvaļīgi sagrābtās telpas. Bieži bija valsts un personīgā īpašuma izlaupīšanas gadījumi.

1944. gada vasarā līdz ar PSRS Sarkanās armijas daļu atkārtoto iebrukumu Latvijā atkal aizsākās tās militārpersonu kriminālnoziegumi pret Latviju un tās iedzīvotājiem.

Karadarbība Latvijas teritorijā turpinājās gandrīz desmit mēnešus. Šeit tika sakoncentrēts milzīgs karaspēka daudzums, kurš patvaļīgi sagrāba dzīvojamās, saimniecības un citas nozīmes telpas. Sarkanarmieši un viņu komandieri, galvenokārt no aizmugures daļām, regulāri nodarbojās ar zādzībām, bruņotām laupīšanām, kā arī izdarīja daudzas mierīgo iedzīvotāju slepkavības un citus smagus noziegumus. To bija tik daudz, ka vietējie iedzīvotāji šo armiju pamatoti uzskatīja nevis par „atbrīvotājiem”, kā to diendienā sludināja oficiālā propaganda, bet gan par iebrucējiem un okupantiem.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, šī okupantu armija no Latvijas netika izvesta, bet atradās šeit līdz pat 1994. gada rudenim. Kā liecina slepenie arhīvu dokumenti, PSRS militārpersonu izdarīto smago noziegumu vislielākais skaits ir bijis pirmajos pēckara gados.

To apliecina Latvijas PSR iekšlietu ministra A. Eglīša un viņa vietnieka A. Košeļeva, kā arī citu amatpersonu regulārie ziņojumi LPSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes) priekšsēdētājam Vilim Lācim, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un Baltijas kara apgabala karaspēka pavēlniecībai. Šajos plašajos ziņojumos bija norādīti PSRS okupācijas armijas militārpersonu konkrētie noziegumi un izteikta prasība tos nekavējoties pārtraukt, bet vainīgās personas saukt pie kriminālatbildības.

Taču praksē, lai novērstu šīs nejēdzības, nekas netika izdarīts. Karaspēka daļu komandieri un viņu garnizonu priekšnieki pret savu pakļauto izdarītajiem noziegumiem izturējās noziedzīgi vienaldzīgi vai pat atbalstīja tos un centās paglābt noziedzniekus no pienācīgā soda. Tāpat rīkojās arī kara prokuratūras darbinieki.

Otrais lielākais PSRS okupācijas armijas militārpersonu izdarīto noziegumu vilnis ir saistīts ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām un sešdesmito gadu sākumu, kad Latvijas teritorijā tika izvērsta plašu raķešu bāzu, kara lidlauku un citu militāro objektu celtniecība.

Šim nolūkam šeit tika ievests milzīgs militāro celtnieku skaits, kuru lielu daļu veidoja klaji deklasēti elementi. Viņi visās militāro objektu celtniecības vietās pret vietējiem iedzīvotājiem izvērsa nepieredzēti plašu teroru. Vienīgais spēks, kam bija jāstājas pretī šiem bruņotajiem vandāļiem, bija vietējie milicijas darbinieki, kuri šajā nevienlīdzīgajā cīņā paši cieta ievērojamus zaudējumus.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā,  kad Latvijā izvērsās plaša tautas kustība par valstiskās neatkarības atjaunošanu, viens no tās galvenajiem, viskareivīgākajiem, agresīvākajiem pretspēkiem bija PSRS militāristi. It īpaši spilgti tas izpaudās 1991. gada augusta puča laikā. Tāpēc viena no pirmajām, galvenajām prasībām cīņā par valstiskās neatkarības atjaunošanu bija PSRS okupācijas armijas izvešana no Latvijas.

Šajā dokumentu krājumā galvenokārt ievietoti Latvijas PSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Augstākās padomes fondu materiāli. Izraudzīti tikai tie 72 dokumenti, kuri visspilgtāk atklāj PSRS militāristu noziegumus, kas sakārtoti hronoloģiskā secībā.

Jāņa Riekstiņa darbs, kā vienmēr, ir zinātniski pamatots, balstīts uz arhīvos atrastajiem dokumentiem. Pirms šī dokumentu krājuma izdošanas vēsturnieks J. Riekstiņš PSRS militāristu nodarītos zaudējumus Latvijai apkopojis vēl trijos dokumentu krājumos:

– Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei (1995. g.); – Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas laukiem” (1997. g.);

– Izpostīta zeme. PSRS militāristi Rīgā (1998. g.).

Visos šajos dokumentu krājumos minētie fakti ir viena no vissmagākajām apsūdzībām PSRS valdošajam totalitārajam režīmam un okupācijas politikai, ko īstenoja PSRS militāristi.

Kā zināms, arī Lietuvā pirms pāris gadiem ir izdots līdzīgs dokumentu krājums par okupācijas laikā PSRS militārpersonu izdarītajiem daudziem noziegumiem Lietuvas teritorijā.

Šajās dienās izdotais dokumentu krājums katram ir pieejams Ministru kabineta Komisijas mājaslapā: www.okupacijaszaudejumi.lv un citās interneta vietnēs. Daudziem iedzīvotājiem šajos atslepenotajos dokumentos būs interesanti atklāt faktus, vietas un uzvārdus par okupācijas laika notikumiem. Grāmata maija beigās būs pieejama visās Latvijas bibliotēkās. Grāmatas atvēršanas svētki tiek plānoti 31. augustā Kara muzejā, kad atzīmēsim 26. gadadienu, kopš Latviju bija spiests pamest pēdējais Krievijas armijas karavīrs.

Paldies Jānim Riekstiņam par ieguldīto smago darbu. Lai šis slepeno dokumentu krājums atver acis tiem, kam maz bija informācijas par PSRS militāristu pastrādātajiem noziegumiem. Lai dokumentos atklātā patiesība katram iedzīvotājam ik katru dienu liek vairāk saprast un labāk novērtēt, ko nozīmē dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā.