Jo lielāka ir dzīvildze, jo vairāk cienījama vecuma cilvēku šūpuļkrēslu nomaina pret augstskolas solu. Latvijā pēdējo desmit gadu laikā senioru skaits studentu rindās ir trīskāršojies. Arī Covid-19 epidēmijas laikā studijas turpinās, tikai attālināti. Četri studenti stāsta, kāpēc un kā izvēlējās mācības
Viņiem vairs nav 20, pat ne 50! Bet saukt šos studentus par veciem būtu spļaut akā, no kuras pašam būs vien jādzer. Pēc ANO datiem, pērn 9% pasaules iedzīvotāju bija vecumā virs 65, bet 2050. gadā senioru īpatsvars būs jau 16%. Lai nepārslogotu pensiju sistēmas, skaidrs, ka daļai būs vien jāturpina strādāt. Tas skan smagāk, nekā ir īstenībā. Reti kurš no senioriem sapņo par mierīgām vecumdienām, lielākā daļa grib strādāt un dzīvot sabiedriski aktīvu dzīvi. Vairākos pētījumos atklāts, ka viens no gara mūža noslēpumiem līdzās veselīgai ēdienkartei un attieksmei pret dzīvi ir iespēja būt vajadzīgam ģimenei, draugiem, arī sabiedrībai.
Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijas statistika apliecina — pirms desmit gadiem 3% studentu bija vecāki par 40, šogad jau 9,7%. Tas nozīmē, ka neviens nebrīnās par kursabiedriem mammas un tēta vecumā. Bet kā ar studentiem, kuri pieder pie vecvecāku paaudzes? Latvijā ir 219 cilvēki, kuri ir vismaz sestajā gadu desmitā, bet piedalās lekcijās, gatavojas semināriem un raksta bakalaura vai maģistra darbu. Epidēmijas laikā viņiem, tāpat kā pārējiem, studijas turpinās, tikai elektroniskajā vidē, attālināti. Aprunājoties ar četriem studentiem, un viņi saka — nav laika novecot!
«Sākusies jauna dzīve»
Kopš Vineta Namiķe studē Liepājas Universitātē, dienas grafiks viņai ir saplānots no sešiem rītā līdz pat pusnaktij. Tikai tā viņa var paspēt gan studēt, gan tikt galā ar pienākumiem valsts sociālās aprūpes centrā Kurzeme. Atlaides pasniedzēji nedod. Ja mācies klātienē, turklāt budžeta grupā, jāstudē kārtīgi. «Neviens negrib dzirdēt «netiku», «nepaspēju» vai «man bija darbs»,» nesūdzoties saka Vineta.
Augstskolā viņa studē pirmo reizi. Pirms 2016. gadā sāka vispirms koledžā, pēc tam augstskolā studēt, Vineta gandrīz 40 gadus nebija mācījusies. 1982. gadā ieguva bērnu un sieviešu drēbju piegriezējas un šuvējas specialitāti, pēc tam kursos apguva grāmatvedību, lai vadītu zemnieku saimniecību Grobiņā. Lielākā daļa dzīves pagāja, audzinot trīs bērnus un rūpējoties par nelielo govju fermu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.