Kinoklasiķa Federiko Fellīni simtgade ir stāsts par ģēnija nemirstību
Kinobizness ir šaušalīgs. Grotesks. Tas ir kā futbola mača un bordeļa apvienojums — tik ironisks par industriju bija itāļu režisors Federiko Fellīni. Viņam — vienam no pasaules izcilākajiem filmu veidotājiem — 20. janvārī būtu apritējuši 100 gadu. Simtgades un līdzīga kalibra svētki ir labs iemesls, lai atgrieztos pie jubilāru darbiem, tos godinātu un pārskatītu. Fellīni filmas kinopasaulē vienmēr ir bijušas klātesošas, dzīvas un mūžam jaunas, jo režisora vizuālā izjūta apvienojumā ar spēju eksistenciālas tēmas atainot kā fantāzijas pārbagātas, tomēr dziļi cilvēciskas burvju pasakas joprojām ir unikāla. Taču nonākšana kino Olimpā ar pazīstamākajiem darbiem Ceļš (1954), Saldā dzīve (1960) un 8½ (1963) nebija nedz acumirklīga, nedz konstantas veiksmes pavadīta. Karjeras sākumā kritiķi skarbi pēla Fellīni filmas, vēlākie darbi nereti bija finansiālas neveiksmes, bet daži režisora projekti tā arī neieraudzīja dienasgaismu, jo finansētāji nesaskatīja to potenciālu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.