Kinoklasiķa Federiko Fellīni simtgade ir stāsts par ģēnija nemirstību
Kinobizness ir šaušalīgs. Grotesks. Tas ir kā futbola mača un bordeļa apvienojums — tik ironisks par industriju bija itāļu režisors Federiko Fellīni. Viņam — vienam no pasaules izcilākajiem filmu veidotājiem — 20. janvārī būtu apritējuši 100 gadu. Simtgades un līdzīga kalibra svētki ir labs iemesls, lai atgrieztos pie jubilāru darbiem, tos godinātu un pārskatītu. Fellīni filmas kinopasaulē vienmēr ir bijušas klātesošas, dzīvas un mūžam jaunas, jo režisora vizuālā izjūta apvienojumā ar spēju eksistenciālas tēmas atainot kā fantāzijas pārbagātas, tomēr dziļi cilvēciskas burvju pasakas joprojām ir unikāla. Taču nonākšana kino Olimpā ar pazīstamākajiem darbiem Ceļš (1954), Saldā dzīve (1960) un 8½ (1963) nebija nedz acumirklīga, nedz konstantas veiksmes pavadīta. Karjeras sākumā kritiķi skarbi pēla Fellīni filmas, vēlākie darbi nereti bija finansiālas neveiksmes, bet daži režisora projekti tā arī neieraudzīja dienasgaismu, jo finansētāji nesaskatīja to potenciālu.
Ironiski, ka pēc pirmās Fellīni «solo» jeb bez līdzautoriem režisētās filmas Baltais šeihs (1952) pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā kāds kritiķis paziņoja, ka Fellīni «neesot ne mazāko dotību kinorežijā». Lai arī par filmu nevaru izteikties tik silti kā amerikāņu kinoleģenda Orsons Velss, kurš Balto šeihu dēvēja par savu mīļāko Fellīni lenti, tās komiskumā ir neatvairāma pievilcība. Tajā režisora iemīļotā pilsēta Roma, tāpat kā kinopasaule, atainotas kā spēcīgas kārdinātājas, kas jaunu līgavu spēj aizvilināt no ģimenes. Baltajā šeihā epizodiskā lomā pavīd arī prostitūtas Kabīrijas tēls, kas piecus gadus vēlāk tika iemiesots viņa leģendārajā kinolentē Kabīrijas naktis. Tās titulvarone ar nedziestošu cerību cenšas atrast mīlestību un izbēgt no nabadzības. Traģiskā prostitūtas Kabīrijas loma Fellīni sievai Džuljetai Mazīnai 1957. gada Kannu kinofestivālā atnesa balvu par labāko aktrises sniegumu, bet Fellīni Oskaru — labākās ārvalstu filmas kategorijā 1958. gadā.
Leļļu meistars
Pirms pārcelšanās uz Romu 30. gadu beigās Fellīni dzīves tvērumu būtiski ietekmēja dzīve dzimtajā Rimini — šobrīd populārajā Itālijas ziemeļu kūrortpilsētā pie Adrijas jūras. Te viņš atklāja gan leļļu teātri, gan bērnu žurnālos publicētos komiksus, gan cirku. Cirka motīvi vēlāk caurstrāvoja viņa filmas, it īpaši Ceļu un 8½, komiksu zīmēšana kļuva par būtisku sagatavošanās procesu filmēšanai, bet, atsaucoties uz leļļu teātri, vēlāk Fellīni sevi nereti dēvēja par marionešu vadītāju, kas mēdz iemīlēties savās lellēs. Kādā intervijā viņš stāsta, ka ar brāli (vēlāk aktieri un TV režisoru Rikardo Fellīni) bieži iestudējuši leļļu ludziņas. «Stundām ilgi modelējām leļļu tērpus, un scenogrāfija bija patiesi iespaidīga! Taču mātes un tēva skatījumā izrāde nebija interesanta, jo neesot bijis iespējams izsekot stāstam.» Biogrāfiskai atkāpei — Fellīni mātes Idas Barbiāni ģimene, pārtikuši tirgotāji, kaismīgi iebilda pret meitas precībām ar pastas rūpnīcas mācekli Urbano Fellīni, taču abi, par spīti vecāku pretestībai, 1917. gadā sāka dzīvot kopā. Pirms nonākšanas kino Fellīni, vecākiem par prieku, iestājies jurisprudences studijās (taču nav tās apmeklējis) un vēlāk gribējis kļūt par karikatūristu. Mēģinot attīstīt šo karjeru, maestro piedzīvojis pāris komiskus fiasko. Abas reizes tā bijusi neveiksmīga portretu zīmēšana uz smalkās Via Veneto ielas Romā, kuras kulta statusu Fellīni vēlāk uzspodrināja Saldajā dzīvē. Viens incidents bijis mazas meitenes portretēšana vairākos piegājienos, līdz Fellīni atzinis, ka nemāk zīmēt; bet otrs — neizdevies skatloga gleznojums, ko jaunais mākslinieks izmisumā mēģinājis notīrīt ar slapju lupatu. Sākoties Otrajam pasaules karam, Fellīni sāka strādāt satīras izdevumā Marc’Aurelio, kur iepazina rakstniekus un scenāristus, tādējādi pietuvojoties kino videi. Savukārt 1942. gadā iepazinās ar savu sievu un «dvēseles radinieci» Džuljetu Mazīnu.
Pavelc aiz astītes — zilonis
Mazīnas seja ir gluži vai sinonīms ievērojamākajām Fellīni filmām (Ceļš, Kabīrijas naktis), kurās aktrise ir spēlējusi. Autobiogrāfiskajā rakstu apkopojumā Fellīni par Fellīni (Fellini on Fellini) režisors stāsta, ka filmās viņam visbūtiskākais ir tipāžu piemērotība lomām jeb «cilvēciskā ainava». Katrai filmai viņš izskatījis ap 5—6 tūkstošiem kandidātu un allaž meklējis sejas ar raksturu. «Sejas, kas ir spējīgas izteikt visu pirmajā brīdī, kad tās ieraugām uz ekrāna.» Atlasi maestro veicis lēnām un nesteidzoties — pievēršot uzmanību dažādiem sīkumiem: kā cilvēki kustas, kā smēķē… «Katra detaļa ir atvērums uz citu pasauli — iespējams, redzi nelielu astīti, nedaudz pavelc to, un pēkšņi parādās vesels zilonis!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.