Lai atklāti sarunātos ar citiem, jānonāk tuvībā ar sevi
Tas notika kādā no X svētku sanākšanām. Ziniet, tās vārdā nenosauktās, vieglās sapulcēšanās ar glāzi vīna un intīmu apgaismojumu telpā. Mēs bijām skaisti, inteliģenti un sveši (par pēdējo runājot — tādi arī palikām). Spraucoties cauri svešinieku bariņiem, atvieglojumā pamanīju glābiņu pāris pazīstamu cilvēku veidolā. Jāsagaida mirklis, kad kāds no viņiem atbrīvosies, jāpieslīd klāt, un ar vieglu «kā tev klājas?» neveiklā «es-nevienu-nepazīstu-man-nav-par-ko-runāt» sajūta būs izkūpējusi. Tā arī notika.
Vispirms parunājos ar V. (nebijām redzējušās gadus padsmit). Protams, par darbu. Tas ir visdrošākais temats, jo ir vistālāk no paša runātāja. Par bērniem. Par aizgājušu, mīlētu kolēģi. Par vasaras mājām (arī tavējā ir gandrīz sabrukusi?). Kad drošie temati bija izsmelti, slīdēju tālāk. Cik jauki, ka A. ir šeit! Ar viņu ir viegli pat tad, kad nemaz nav viegli. Drīz smaidu pilnā saruna aizvijās līdz small talk aizliegtajiem tematiem. Vai jūs zināt, par ko nevajag runāt skaistu, inteliģentu un svešu cilvēku sanākšanās? Par politiku (kurš grib tādās runās klausīties?), reliģiju (Dies’ pas!), seksu. Pievienoju šim sarakstam empīriskā ceļā stiprinātu pārliecību, ka nevajag runāt par slimībām, sāpēm un šķirtajiem dzīvesbiedriem.
Small talk tabu tēmu uzskaitījums bija labs sākums smieklīgiem atmiņu stāstiem par to, kurš izgāzies, runājot par kādu no šiem tematiem svešinieku sabiedrībā, nenojaušot, ka katrs ar karstu pārliecību izrunātais teikums kļūst par mīnu, saspridzinot iespējamo saprašanās tiltu ar klausītāju. Pamācoši. Un, galvenais, droši, jo tas ir, bet arī nav par mums. Mēs iedzērām, pasmējāmies un šķīrāmies. Nesatikušies. Neko patiesu par sevi nepasakot un viens par otru neuzzinot. Varbūt arī nevajag, prātoju tumsā, dodoties uz nākamo sarunāšanos. Lai svarīgais, sāpīgais un sirsnīgais paliek pie manis. Nevajag svešus cilvēkus ar sevi apgrūtināt.
Kur paliek sāpīgā, nogurusī patiesība, kamēr nēsājam to gludo, pieklājīgo? Vai tās vieta ir mājās? Pie tā idilliskā galda, pie kura reizi nedēļā (mēnesī vai gadā) satiekamies ar tuvajiem? Un ko iesākt ar vēlmi, lai šī retā tikšanās notiek viegli un skaisti? Kāpēc rīta kafija jāsabojā ar stāstu par ciešanām vai ar strīdiem? Kāpēc vispār par to jārunā? Būtu labāk parunājuši par ko neitrālu (tikai, lūdzu, nesāc atkal to krievu jautājumu!). Nu re, satikšanās prieks ir salūzis… Nevajag tuvus cilvēkus ar sevi apgrūtināt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.