Režisora Vladislava Nastavševa izrāde Te sākas nakts ietiecas zemapziņas un mīta dziļumā, kur nav nošķīruma, kas ir labs, kas — ļauns
Izrāde, ko pēc franču kino-režisora Alēna Girodī literārās debijas romāna Te sākas nakts motīviem Ģertrūdes ielas teātrī iestudējis Vladislavs Nastavševs, ir neērta, uzbrūkoša, aizskaroša un fascinējoši skaista. Neesmu pārliecināta, ka gribētu to skatīties vēlreiz. Kā zinošs psihologs, varbūt pat psihiatrs Nastavševs izvēlas punktus, uz kuriem trāpot, izraisīt bailes, trauksmi, pretīgumu, baudu vai eiforiju. Kā aukstasinīgs manipulators viņš spiež uz šiem punktiem, noturēdams skatītāju (mani noteikti) nepārtrauktā mainīga saspringuma stāvoklī, kāpinot vai atslābinot to, taču neļaujot pilnīgi izzust.
Ar marķīza de Sada (un Girodī romāns, starp citu, ir ieguvis Sada literāro prēmiju) kaislīgo ziņkāri viņš vēro, kā cilvēks, konfrontēts ar savu bezapziņu, sadzīvo ar tur iepazītajiem monstriem un mēģina tos ievietot civilizācijas rāmjos. Lai to izturētu, nākas ik pa laikam sev atgādināt, ka stāsts ir par citiem, ka homoseksualitāte, sadisms, birokrātija neattiecas uz mani. Taču, ja arī tas brīžiem izdodas, tad pēc tam — un izrāde nelaiž vaļā ilgi — atskārsti, ka režisors mērķē dziļumā, kur savienojas individuālais, proti, zemapziņa, ar kolektīvo, tas ir, mītu, un tur vairs nav antagonisku nošķīrumu — viss ir par tevi. Alkas, savienošanās, nāve. Un tas nekļūst citāds, arī iznirstot atpakaļ virspusē, kur ir jūtas, saprāts, ticība varbūt.
Stāsts ir reizē triviāls un absurds: apsūdzēts smieklīgi niecīgā, bet apkaunojošā nodarījumā, centrālais varonis Žils, ko spēlē Igors Šelegovskis, tiek ierauts gan birokrātijas mašinērijā, gan vairākos atšķirīgos mīlas un naida daudzstūros. No subjekta, kam ir sava griba, mērķi un ceļš, viņš pārvēršas par neskaitāmu svešu gribu objektu, tādu savdabīgu tukšo trauku, ko katrs piepilda ar sev nepieciešamo saturu, lai tad izmantotu atbilstoši savām alkām un dziņām, ignorējot «trauka» paša vēlmes. Pēc viņa tiecas gan turpat simtgadīgais Opītis, ar kuru Žils rada kopēju atmiņu telpu, sarunādamies marginālajā, gandrīz izmirušajā oksitāņu valodā, gan pusaudze Sindija, kas saskata viņā savas dziņu pasaules ideālu, gan žandarmu šefs, kuram viņš iemieso visstiprākās, jo slēpjamās alkas.
Žils ir apbrīnojams Igora Šelegovska aktierdarbs, kurā savienojas pilnīgi pretējas eksistēšanas iespējas: viņš ir dinamiski pasīvs, dziļi ieinteresēti neitrāls, viņa noliegums ir aicinošs, viņa pakļaušanās — neievainojama.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.