Tējas laiks

Vecāki bija pirmie, kuri pirms pāris gadiem saprata, ka viņu savstarpējās sarunas jau ilgu laiku ir tikai par bērniem, ēdienu, naudu un sadzīvi. Jutuši, ka tas nav labi. Apzināti sākuši vakaros tikties pie tējas krūzes un sarunāties par nozīmīgām lietām — dienas laikā piedzīvoto, pārdzīvoto, savām sajūtām. Un izlēmuši, ka nenāktu par ļaunu šādi sarunāties arī ar bērniem. Foto — Ieva Salmane
Laura Dumbere
Print Friendly, PDF & Email

Katru vakaru pēc deviņiem nozvana modinātājpulkstenis, kas Viļņu ģimeni aicina uz tēju. Viņi pulcējas virtuvē, lai sarunātos

Tas  nav angļu tradīcijās ieturēts tējas rituāls ar porcelāna krūzītēm, smalkām sviestmaizēm un krēma kūciņām. Galdā ir tikai zāļu tēja parastās krūzēs un šokolāde. Vakariņas jau sen paēstas, un galvenais ēdiens šajā rituālā ir sarunas. Kad nozvana pulkstenis mammas Kristīnes telefonā, visa ģimene lēnām lien laukā no saviem darbiem vai viedierīcēm, un tiekas virtuvē, kur mamma jau vāra tēju. Viņi vienkārši tērzē. Kāds kaut ko pasaka, citi iesaistās. Vecāki stāsta, kā šodien gājis darbā, kas svarīgs noticis. Bērni stāsta par skolu, draugiem, notikumiem pulciņos. Bet vienmēr tā nav bijis. Agrāk viņi bija pavisam normāla latviešu ģimene, kurā nekāda īpašā izrunāšanās nenotiek. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu