Tā nebija kļūda, prokuratūras pārstāve stingrā balsī atbild uz žurnālista jautājumu, vai tiešām Latvijas likumsargi ir rīkojušies pareizi, ļaujot tiesāšanai Āfrikā izdot Latvijas pilsoni Kristīni Misāni. Viņai draud 15 gadu cietumsods Dienvidāfrikā — valstī, kura pēc aparteīda pieredzes nav nekāda tiesiskuma un cilvēktiesību gaišā bāka pasaules kartē. Viņas noziegums — bez saskaņošanas izvedusi no valsts savu meitu. Lai gan Kristīne skaidro, ka glābusies no partnera vardarbības, viņas bēgšana tiek kvalificēta kā bērna nolaupīšana. Latvijā to vērtētu kā bērna saskarsmes tiesību liegšanu, par ko maksimālais sods ir brīvības atņemšana tikai uz trim mēnešiem. Ironiski — tieši mazā soda termiņa dēļ prokuratūra arī atteikusi Kristīnes lietu pārņemt Latvijā, jo to varētu tikai tad, ja nodarījums būtu pelnījis vismaz gadu cietumā.
Šajā likumu pantu rēbusā, ko amatpersonas risina lietišķām sejām, jau gadu ir pazaudējusies sieviete, viņas bērni un māsas ģimene, kas izmisīgi cenšas glābt tuvinieci. Iestrēguši.
Starp citu, Kristīnei Misānei ir sirdskaite. Izsekojot cīņas procesa gaitu, par kuru māsa Mārīte Batraka izvērsti stāsta šajā žurnāla intervijā, man šķiet — Kristīne nav vienīgā, kam šajā lietā ir sirdskaite. Iespējams, dažam juristam Latvijas iestādēs pietrūkst ne tikai plašāka skata uz likumu jēgu un savas darbības mērķiem, bet arī sirsnības. Lai aiz veidlapām, personas kodiem un pantiem tomēr saskatītu dzīvus cilvēkus, kas ir jau daudz cietuši, nonākuši grūtībās un cer uz savas valsts palīdzību. No sirds vēl cer.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.