Četrām dāmām no Bebrenes 2020. gada 11. janvāris ilgi paliks atmiņā. Šajā dienā Milānas modes nedēļā pa mēli lepni staigāja viņu rokām adītās rakstainās zeķes un cepures — kā daļa no itāļu modes nama Neil Barrett jaunās kolekcijas. Daudzi latviešu modes dizaineri gadiem ilgi sapņo par dalību Milānas modes nedēļā, bet Bebrenes sievas līdz tai «aizadījās» pāris nedēļu laikā
Bebrene ir neliels ciems Sēlijas un Latgales krustcelēs. Turpat blakus ir Raiņa dzimtā Tadenava, otrpus Bebrenei — Dvietes paliene. Ja no Rīgas brauc caur Neretu un Aknīsti, Lietuvas robeža brīžam ir svilpiena attālumā. Nogriežoties Vilkupē, augšup sākas zemesceļš ar neticamām ainavām. Starp pakalniem, pauguriem un milzu ozoliem mirdz zilas ezeru acis, un nav neviena līdzena zemes pleķīša — jābrīnās, kā cilvēki šeit iemanījušies uzcelt mājas, kas negāžas, un apstrādāt laukus, ar visu zirgu vai traktoru neieripojot ezerā!
Kāda pakalna galā mēs ar fotogrāfi vairs nespējam braukt garām šim skaistumam un apturam auto. Spīd zema ziemas saule, kviešu lauka ūdens lāmā uzmirdz divi balti gulbji, kas acīmredzot laikus iepazinušies ar Toma Briča prognozi ziemai un nav pūlējušies lidot uz dienvidiem. Mēs uzliekam Iļģu mūziku ar ģīgām un dūdām, pārlaižam aci savai Latvijai un abas diskrēti apraudamies. Bail pat domāt, kādas emocijas šajā ainavā būtu jāpiedzīvo pieneņu vai madaru ziedēšanas laikā — ar sirdi var aiziet! Nošņaucam degunus un laižam tālāk. Mūs gaida Bebrenes adītājas!
Māra un Māris
Sapulcējušās ir visas rokdarbu kluba Māra dalībnieces. Sākumā pat grūti saskaitīt, cik lēdiju sēž ap lielo galdu — desmit, padsmit? Viss galds nokrāmēts ar dziju kamoliem un ficēm, aizsāktām zeķēm un cimdiem. Adāmadatas knikst kā mazi pulkstenīši, burbuļo pieklusinātas sarunas. Aiz neliela aizkara slēpjas īsts «kāzu» galds ar pašceptiem gardumiem un firmas salātiņiem no katras saimnieces. Novaidos, ka «nevajadzēja tā pūlēties, tā jau pārāk grezna uzņemšana», bet sievas mani mierina, ka viņām šāda gastronomiska bohēma notiek katru tikšanās reizi.
Klubs Māra pastāv desmit gadus. Rokdarbnieces tiekas reizi nedēļā Bebrenē, kur pašvaldība viņām laipni atvēlējusi telpas. Sievietes cita no citas mācās visādus meistarstiķus, pēta sava novada cimdu un zeķu rakstus, pļāpā. Un testē savu asinsspiedienu ar lielu daudzumu kafijas. Dažai vientuļai kundzei šī ir svarīgākā diena nedēļā, kad var iziet cilvēkos, satikties, parunāties. Jo, godīgi sakot, adīt adīšanas pēc var arī mājās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.