fbpx

Par saskarsmi ar čeku – mēs nezinām, kā uzvedīsimies kritiskos brīžos 31

Bijusī VDK ēka jeb Stūra māja. Foto: Edijs Pālens, LETA
Zinta Arista Zemzare
Print Friendly, PDF & Email

Jau 70. gadu sākumā Latvijā aizvien vairāk sāka attīstīties folkloras kustība – dibinājās dažādi folkloras ansambļi. Tautu mūzika mani vienmēr ir interesējusi.

Tā sāku dziedāt lībiešu folkloras ansamblī, mazliet apgūstot arī līvu valodu. Mūsu mēģinājumi notika tikai reizi nedēļā. Tad dažiem dziedātājiem tas šķita par maz, un radās doma dibināt vēl citu ansambli. Sanācām kopā un radās Skandinieki. Dziedājām daudz. Repertuārā ņēmām tādas skaistas tautas dziesmas kā Es karā aiziedams, Karavīri bēdājās utt., braukājām ar koncertiem, cilvēkiem patika. Svinīgumam aizdedzinājām svecītes. Protams, šāda “uzvedība” čekai noteikti nebija patīkama. Mums arī radās nojauta par to. It kā savstarpēji vienojāmies – turēties, nepaklupt.

Pēc kāda laika mūsu kopā turētājai radās ideja, ka visiem būtu jādzied rīkles balsī (tautas balsī), jo tā dziedot vecās sievas. Tā vienmēr būtu kāds dziesmas saucējs un pārējie piedziedātu, bet jau rīkles balsī. Ne jau visi mēs bijām piekritēji šādai dziedāšanai, un rezultātā radās vēl trešais ansamblis Sendziesma. To vadīja folkloras speciālists Vilis Bendorfs. Dziedājām latviešu tautas dziesmas, saliekot kopā dažādus melodiju pierakstus, bija mums dažādi dziedājumi – par Daugavu, par mežiem, par dziedāšanu, arī pret alkoholu. Mēs, protams, dziedājām normālā balsī, ļoti aizrautīgi, paši sajūsminājāmies, cik jauki tā salikt kopā dažādas melodijas. Cilvēkiem patika.

Nezinu, kādēļ, bet ieguvām “mūža ienaidniekus”. Nesaprotami, kā latvieši, darot vienu un to pašu, un kur vajadzētu kopā turēties, var būt tik naidīgi. Skandinieki mūs afišēja kā čekas pakalpiņus, arī vēl tad, kad jau parādījās īstie Latvijas karogi, dziedājām Latvijas himnu, kad jau gājām ar visiem ansambļiem lielajos folkloras svētkos.

Uz sarunu Stūra mājā

Nu esmu nonākusi līdz čekai.

Tas varēja būt ap 70. gadu vidu. Cik zinu, visa Sendziesma nokļuva čekas mājā uz pratināšanām. Savā pārdzīvojumā es dalījos tikai ar Aiju.

Bija ceturtdienas rīta puse, kad mani sekretāres telpā aicināja pie telefona. Zvanīja no Drošības komitejas Nadziņš un lika pie viņiem ierasties pēc divām stundām, ieeja esot no paša stūra, tur mani gaidīšot.

Es – neko. Pirmā doma bija – ja nu jāpaliek tur, man nav līdzi zobu birstes. It kā humors, bet rokas mazliet trīc. Kad pienāk tā stunda, eju.

Vēl, pirms rakstu tālāk, gribu pateikt, ko neilgi pirms tam man stāstīja tētis. Parasti jau mātes baidās par saviem bērniem, un viņām ir nojautas. Šoreiz tas bija tētis. (Man māmiņa jau bija mirusi, tētim – cita ģimene). Mūsu pēdējā tikšanās reizē tētis sāka stāstīt par savu draugu profesoru Aristi (profesors Tartu), kurš jau tad bija ievērojams zinātnieks un daudz braukāja pa svešām zemēm. Ariste stāstījis, ka vienmēr čeka gribējusi no viņa kaut ko uzzināt par ārzemju braucieniem, tomēr neveiksmīgi. Tētis nekad agrāk nebija ar mani runājis par šādiem jautājumiem.

Nu tad ar šādu garīgo bagāžu, tomēr bez zobu birstes, ierados čekas caurlaidē. Mani sagaidīja, uzgājām augšā. Man džentlmeniski paņēma mēteli, apsēdāmies. Kaut kur bija atmiņā, ka nosēdina parasti labi apgaismotā vietā. Vieta bija labi apgaismota, iesāņus pratinātājam, ne pretī. Šad tad ienāca kāds “kolēģis”, pasēdēja, atkal izgāja, viņi mainījās. Biju satraukta, bet mierīga un arī “pati uzmanība”. Domās sevi drošināju būt uzmanīgai, lai kaut ko lieki neizrunātu.

Pirmais jautājums bija par kādu politiski uzrakstītu nelegālu grāmatu, kuru varētu būt uzrakstījuši trīs puiši – Dainis, Jēkabs un Māris. Uzvārdus es varu nosaukt, bet negribētos afišēt. Viņiem ir bērni. Es atbildēju, ka Dainis un Jēkabs vairs noteikti neko nerakstīs, jo viņi ir apprecējušies, viņiem ir bērni. Un par Māri varu teikt, ka domāju – viņš strādā pie jums.

Tālāk pārgājām pie jautājuma par koncertiem. Es savā mājā esot uzņēmusi ansambli no Moldāvijas. Kāpēc? Atbildēju, ka man toreiz bija liela privātmāja, telpas atļāva. Tur mēs visi dziedājām, dejojām. Bija skaisti. Tā kā man ļoti interesē ceļošana, mana galvenā doma bija, lai pēc kāda laika mūsu ansamblis varētu aizbraukt pie viņiem. (Tad es vēl biju Skandiniekos).

Runājām dažus sīkākus jautājumus. Tad sekoja uzbrukums man – jūs esat pārdevusi daudz grāmatu, to skaitā arī kādas aizliegtās. Atbildēju, ka ar grāmatām tirgojos, lai uzceltu pieminekli kā manai māmiņai (baltu filoloģei Dainai Zemzarei), tā manam brālim, kurš nomira jau 1960. gadā. Tāda bija mūsu noruna ar māmiņu – grāmatas pārdot. (Man mājā bija ap 3500 grāmatu, kad biju visas reģistrējusi.) Tad viņi man aizrādīja, ka par šādu grāmatu tirgošanu mani varot arestēt un izsūtīt. Man momentā izspruka jautājums: “Vai tad es tur grāmatas varēšu lasīt? Pašreiz man nesanāk laika!” Čekists man kaut kā neatbildēja uz šo jautājumu.

Es toreiz jau biju rindā uz kooperatīvo dzīvokli; gaidīju, kad māju uzcels. Mazliet par “blatu” iznāca – Veselības ministrija palīdzēja. Mana darbavieta bija republikas Medicīnas statistikas birojs, kas izveidojās no Veselības ministrijas vienas paplašinātās nodaļas. Ja                                bija privātmāja, tad nebija tiesību uz kooperatīvo dzīvokli, taču mana māja bija bēdīgā stāvoklī, tādēļ kolēģi arī centās palīdzēt. Mana pratinātāja jautājums bija – vai es esot domājusi, kam atstāt gaidāmo dzīvokli, ja es to nevarēšu saņemt. Man atkal bija ļoti ātra atbilde – es par to tagad sāku domāt.

Kāds laiciņš bija pagājis. Man radās vēlēšanās tikt uz tualeti. Mani turp laipni aizveda. Es vēl bažījos, vai pratīšu atrast ceļu atpakaļ. Tajā pašā laikā domāju, vai tualete ir pieslēgta novērošanai, vai viņi mani redz… Tas mani neapturēja no smiešanās, kad ieraudzīju čekas vīru mani gaidām netālu no tualetes. Es vēl smiedamās teicu, ka tā mani neviens nav gaidījis.

Kad bijām atkal apsēdušies, viņš jautāja, vai tad es nemaz neesot nobijusies, pie viņiem atnākdama. Atbildēju, ka esmu ļoti nobijusies, bet mani Medicīnas institūtā piecus gadus mācīja, ka emocijas ir jāslēpj (tas gan bija vairāk saskarsmē ar slimniekiem), tās nav jārāda.

Daži secinājumi

Pirms es turpinu tālāk, daži mani secinājumi no pārdzīvotā –

  • Mēs nekad nezinām, kā uzvedīsimies kāda liela pārdzīvojuma situācijā.
  • Vēl par pašu sākumu – ilgi domāju un nesaprotu vēl tagad, kādēļ čekai vajadzēja, man zvanot, sacīt, no kurienes zvana un tad likt mani saukt. Toreiz tik tradicionāli jau nebija, telefonsarunas bija brīvas. Man tikai vēlāk darba biedri atzinās, ka viņi nolēmuši, ka esmu čekas ziņotāja.
  • Novēroju pēc čekista jautājumu loģikas, ka tie skanēja atbilstoši ziņotāja izglītībai. Toreiz, kad viesojās Moldāvijas ansamblis, pie manis bija atnākusi no darbavietas medicīnas māsiņa. Neatceros, vai viņu biju aicinājusi palīgā. Viņa pati nav čekas sarakstos, bet viņas brālis ir gan. Bez tam viņa reiz atzinās, ka viņai čekā ir draudzene un ka ir iespēja atriebties, ja kāds sanaidojas ar šo manu draudzeni. Kad nesen saviem darba biedriem pārstāstīju savu čekas piedzīvojumu, netieši pieskāros jautājumam arī par citu iespējamo mūsu darbavietas ziņotāju čekai. (Zināmā māsiņa vairs nenāk uz mūsu saietiem veselības stāvokļa dēļ).
  • Pēc manas pratināšanas pie Jēkaba bija atnākusi čeka un paņēmusi dažas no manis ņemtajām grāmatām. Arī pie brāļa bija skatījušies viņa grāmatas. Mani grāmatu dēļ nekratīja.
  • Māris bija aizturēts uz vairākām dienām. Es par savu pienākumu uzskatīju, ka man viņam ir jāstāsta uz viņu attiecošās lietas, lai arī ko es par viņu domātu.
  • Protams, man tika teikts, lai neko nestāstu par vizīti pie čekas. Tas man piemirsās.
  • Ar Aiju jau droši vien visu neizrunāju, tikai atceros, ka viņa bija sašutusi uz čeku, ka viņi nav turējuši vārdu kaut ko kaut kam nestāstīt. Es tikai nosmīnēju un pārjautāju – un tu viņiem noticēji…
  • Skumji bija ar Vilni – viņu pēc izsaukšanas uz čeku no televīzijas tūlīt atlaida. Viņš nesen bija pieņemts par mākslinieku noformētāju. Un vēl skumjāk – viņš drīz vien nomira.
  • Mani interesēja, vai čeka mani aicinās sadarboties, un arī, ja aicinās, kā to darīs. Nesagaidīju.
  • Pratinātājs lika saprast, ka Dainis man daudz pāri nodarījis, piesavinādamies no manis paņemtos folkloras materiālus. Vai es ar to samierināšoties? Atbildēju, ka zinu un samierināšos.

Man tajā vakarā bija kopā ar Sendziesmu jāuzstājas Latvijas viesnīcā un jādzied ārzemju latviešu filologu grupai, kuri bija iebraukuši Rīgā uz konferenci. Kad mana pratināšana tuvojās beigām, pēkšņi savam pratinātājam saku: “Piedodiet, es rīt atnākšu atkal, bet man tagad ir jāiet!”

Viņš zināja par konferenci. Tos zēnus, kuri uz mani nāca skatīties čekā, arī redzēju viesnīcā. Pirms dziedāšanas tā gribējās Aijai izstāstīt savu trako piedzīvojumu, bet nebija, kur un kad. Tajā vakarā man vēl bija liels pārdzīvojums, kad manas māmiņas kolēģi stādīja mani priekšā Latvijas ciemiņiem kā valodnieces Dainas Zemzares meitu. Domāju, ka paspiedu roku arī mūsu nākamajai prezidentei. Vēl no Zviedrijas bija valodniece Šturma. Precīzi toreiz savā mulsumā nevarēju visu iegaumēt. Žēl.

Pašās beigās man vajadzēja visu stāstīto uzrakstīt. Tomēr pratinātājs tā stingri pieturējās pie savas valodas – dažus teikumus viņš tā kā pats nodiktēja. Īsumā varētu teikt – padomju laika valodas stils. Teikumi tomēr nebija bīstami. Biju gatava arī kaut ko nerakstīt, ja liktos nepieņemami.

Nobeigumā tomēr man vajadzēja teikt, kurš mani iepazīstināja ar Daini  u.c. Nosaucu savu draudzeni Irēnu, kura tajā laikā ļoti bieži braukāja  ekskursijās pa ārzemēm. Domāju, ka tas viņai neko ļaunu nenodarīs. Ja jau braukā, tad tiek stingri novērota. Man kļuva skaidrs, kas mana draudzene ir. Gāju arī pie viņas kā vokālās pedagoģes… Daudzreiz domāju, vai vajadzēja Irēnu minēt. Ja visu pratināšanas laiku es sev neko nevaru pārmest, tagad tomēr jādomā. Vēlāk satikos ar viņu – gan vairs vienu reizi un atvadījos.

Nezinu gan, ar cik ziņotājiem vēl esmu satikusies…

Varu teikt, ka tiešām mēs nezinām, kā uzvedīsimies kādā no noteiktām dzīves situācijām. Nezinu, kā būtu, ja tiktu aizturēta, kā tas notika ar Māri. Es varēju būt tik varonīga tādēļ, ka man nebija ģimenes, nebija bērnu. Man nebija ko zaudēt – dzīvoklis, darbs jau nebija galvenie. Ja ķertos pie bērniem, ietekmētu viņu nākotni – tas jau būtu cits jautājums.

 

Autore ir bijusī mediķe

Komentāri (31)

Atis Priedītis 09.12.2019. 07.50

Ir neiespējami precīzi prognozēt “Kas būtu, ja būtu…”. Bet ir precīzi zināms “kas bija”. Tieši par to jau arī būtu jāsāk rakstīt godīgi un atklāti. Nesen nejauši satikos ar cilvēku, kurš piedalījās manā pēdējā VDK pratināšanā. Pagājis ir milzīgs laiks un es ļoti uzmanīgi mēģināju ar šo cilvēku uzsākt sarunu, jo manī nekāda naida nav, ir tikai vēlme noskaidrot arī otras puses atmiņas par tiem laikiem. Tiklīdz mēģināju pieskarties VDK problēmai šis cilvēks sāka drebēt kā apšu lapa. Un tad es visu sapratu. Daudzi ar VDK saistītie cilvēki labi saprot, ka tas ko viņi tolaik darīja patiesībā ļoti bieži bija noziegums pat pēc tā laika likumdošanas. Viņi visas savas atmiņas ir “iedzinuši” savā zemapziņā un nevēlas neko atcerēties un šķiet, ka arī paniski baidās to darīt. Līdz ar to vienīgais iespējamais ceļš ir vajāto cilvēku atmiņu publicēšana. Kaut vai par savu naudu neatkarīgajās izdevniecībās. “Otras puses” pārstāvju patiesu stāstu NEBŪS NEKAD!

+5
-1
Atbildēt

1

    Sskaisle > Atis Priedītis 09.12.2019. 08.16

    Nē, arī kā bija tomēr ir jāpēta un jāanalizē.
    Lūk, šo atmiņu autore uzsvaru liek uz attaisnojumu,ka mēs visi esam cilvēki un dažādi reaģētu uz pratināšanu čekā un ka bija tik viegli sajaukt, kuru čekā pratināja,kurš kļuva par varoni, kurš par nodevēju.

    Te ir tā lieta par vēsturi – kurš valda pār pagātni,tas noteiks nākotni.

    Latvijā vēsturi par čekistu-komunistu noziegumiem kontrolē paši čekisti-komunisti. Visi šie dzejnieki, filmu un teātru režisori,žurnālisti, pat represētie- ko viņi mums stāsta ? Ka nekāda kolaborācija nav bijusi, ka viņi ir upuri nevis nodevēji. Nav neviena , kas viņu melus apgāž un aizstāv upuru piemiņu.

    Tiesu vara to pašu čekistu- komunistu pilna un attiecīgi…

    Labi. Nav vērts – mēs nevaram iztiesāt noziegumus, ja mums nav noziedznieki. Ja mēs savus nodevējus joprojām godājam par varoņiem un glābējiem.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Sskaisle 09.12.2019. 09.02

    Es jau arī uzskatu, ka ir jāpēta un jāanalizē, tikai par pamatu ņemot vajāto cilvēku atmiņas un liecības. Šobrīd tiek darīts pretēji. Ir tikai “stukaču” sevi attaisnojošie stāsti un klusums par vajātajiem cilvēkiem. Patiesībā pilnīgi absurda pieeja.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    altinyildiz > Atis Priedītis 09.12.2019. 09.37

    Domā vairāk par čekas 2. iesaukuma ziņotājiem, pēc 1991. gada augusta, kuru nav čekas maisos, bet ir šodien pie silēm, kuri ir drauds Latvijas militārai un ekonomiskai drošībai, kuri apkalpo Krievijas organizēto noziedzību un FSB!
    Ja nezini kuri tie ir, lūdzu, varu nedaudz pateikt priekšā: kad esi pārmaksājis par elektrību, kad uzzini, ka Norvēģijas klimatā ceļus un mājas būvē daudz lētāk, ka Citadele ir atdota nevienam nezināmam fondam par 1/3, vai pat 1/4 cenas, kad LM bez naudas atdod Krimas čekistu firmai, līdz galīgai izvazāšanai, kad robežas apsardze tiek uzticēta Krievijas kara skolas beidzējam, kad Latvijas UA saņem Krievijas likumīgie zagļi un čekisti, kad stratēģiski nozīmīgo AirBaltic atdod pārvaldīšanai štazi oficierim, kad redzi, kādos apmēros tirgo nelegālās cigaretes, utt, zini, aiz tā visa stāv 2. iesaukuma čekisti.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Atis Priedītis 09.12.2019. 09.18

    Kāpēc, tikai vajāto atmiņas ? Ir jāpēta viss, kas attiecas uz lietu – gan upuru, gan varmāku liecības, dokumenti, fakti. Jāluek kopā kā puzles gabaliņi.

    Nu kurš gan ies nosodīt Intu Cālīti, ka viņš čekistu tiesnešus attaisnoja un ļāva viņiem saglabāt noteicošo varu šodienas Latvijas tiesu sistēmā?
    Brīvības cīnītājs, cilvēks gados. Kurš būs tas “necilvēks”, kurš viņu tiesās?

    Pietiks, ja būs pētnieki,kuri pamatoti un uzskatāmi saliks faktus puzlē- kas parādīs čekas upuru lomu,!čekas -komunistu varas pārnešanā no padlatvijas uz šodienas Latviju.

    Tas izskaudros , kāpēc mums ir tiesu sistēma, kas spēj attaisnot visus kā viens čekas kalpus, kas ļauk viņus apbalvot ar augstākajiem ordeņiem un vēlēt viņus amatos.

    Mums neko nedos – metaforās runājot- neliešu krustā sišana. Mūs atbrīvot var tikai patiesība. Mūsu zināšana jas ir kas….un tieši vecā vara dara visu patiesības noturēšanai zārkā

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Sskaisle 09.12.2019. 09.36

    Ir izveidota perfekta “bijušo” aizsardzības sistēma. “Stukači” stāsta skaistas pasakas par stučīšanu, kurai nebija nekādu sliktu seku. Slavenie radošie cilvēki, kuri par tādiem kļuva pateicoties arī VDK un kompartijas atbalstam turpina uzskatīt, ka tie radošie, kuri tika aizliegti, vajāti un noklusēti tiešām bija netalantīgi. Un šī pārliecība tiek “stiprināta” ar aizliegumu masu medijos un lielajās izdevniecībās šiem vajātajiem un aizliegtajiem publicēties arī tagad. Un tauta atklāti sakot, kopumā nav gatava un negrib uzzināt patiesību par dažiem pat elku statusā esošajiem šī brīža slavenībām ar ļoti netīru okupācijas laika pagātni.

    +2
    0
    Atbildēt

    2

    lindab456 > Atis Priedītis 09.12.2019. 11.58

    “tauta.., kopumā, nav gatava un negrib uzzināt patiesību…”
    Domāju, ka nav tik vienkārši. Nespēj un negrib tikt galā, jo šī patiesība ir visaptveroša un skar ikvienu un katru. Ir jāatzīst, ka totalitārisma 50 gados tika izdarīts ļaunākais – tika izveidots padomju cilvēks kā sociāls un personības fenomens. Vairākās paaudzēs, no dzimšanas brīža un pirmā dzejoļa, caur noklusējumiem un cenzūru, caur izglītības sistēmu un kultūras politiku, sociālās vides propagandu un visu dzīves jomu ideoloģisko kontroli un vadīšanu. Faktiski, tikai pirmskara paaudze nodrošināja kritisku skatu uz padomju realitāti, kā arī – informācija, kas pārvarēja dzelzs priekškaru.
    Jautājums ir – kam ir jānotiek, lai postpadomju sabiedrība spētu un vēlētos kritiski sevi pārvērtēt?

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > lindab456 09.12.2019. 12.21

    Manuprāt, visu savās vietās saliks tikai laiks. Tie cilvēki, kuriem šobrīd ir virs 50 gadiem nekad nespēs pieņemt faktu, ka viņu okpuācijas laika gaišie tēli patiesībā ir bijuši nelieši. Savukārt jaunākiem cilvēkiem šo okupācijas laika slavenību vārdi jau šobrīd neizsaka gandrīz pilnīgi neko. Un tad arī notiks objektīva, bezkaislīga pagātnes notikumu un personību patiesa izzināšana. Pēc visa spriežot šis process sāksies apmēram pēc gadiem 10 līdz 20.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Atis Priedītis 10.12.2019. 13.39

    Piekrītu, ka laiks sakārto, bet laiks izdara arī savas revīzijas. Tāpēc nevar ļauties pašplūsmai vai noskatīties kā nākotne tiek būvēta uz meliem un interpretācijām vai cerēt, ka kādreiz pilnībā brīvi cilvēki izcels patiesību. Domāju, ka uz to ir jāiet soli pa solim. Manuprāt, tas, ko Jūs darāt, ir laba izvēle un nedaudz misionāra darbs.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > lindab456 09.12.2019. 12.24

    Kaimiņos mums ir igauņi. Jāpēc no viņiem neizveidoja homo sovieticus?
    Kāpēc igauņu literātiem nepazūd !!!! Nepilns miljons eiro un par to pat neuzdāk lietu? Toties iedod vēl un vēl miljonus lai brauc pasaulē un liek mieru , netraucē komčekistiem zombēt tautu.

    Igauņiem ir tā kā mums ka gundegai repsei jau 56 gadu vecumā puešķīra mūža stipendiju igauņiem ir tā ka visas vēl dzīvās kultūras ikonas no Atmodas laikiem ir saistītas ar čekistiem un komunistiem?

    Nav ar mums latviešiem nekas mistisks noticis ….visam ir konkrēts skaidrojums, pamatojums

    +2
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Sskaisle 09.12.2019. 12.36

    Vispār jau es atbildi zinu, tikai viņa ir pārāk briesmīga, nežēlīga un neētiska. Ja es to atklāti uzrakstītu tad man kā tai aforismā – “Ja, tu gribi pateikt patiesību, tad vispirms iegādājies vissātrāko zirgu, ar kuru pēc tam aizmukt prom!”. Šķiet, ka klusēšu ar cerību, ka gan jau arī dādam citam “tas pieleks”.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Sskaisle 10.12.2019. 04.41

    Igauņiem ir sava atšķirīga situācija – visu padomju periodu igauņi noturēja informācijas saiti ar ārpasauli, arī kolaborācija nebija tik izteikta, nacionālā un valodas situācija – ar mugurkaulu, pilsoņu institūcija spēja noturēt pārmantojamību un noteiktas pozīcijas, Igaunijā neatradās Baltijas kara apgabala sēdeklis un netika atstāti armijas veterāni, nebija rūpniecības, t.sk. militārās, centrs un tik liels iepludināto migrantu īpatsvars, LV augstākās izglītības situācijas salīdzinājums ar Tartu – runā pats par sevi, tās ir arī senākas augstākās izglītības un zinātnes tradīcijas, ekonomikā – degslāneklis nodrošina energoneatkarību u.t.jpr. – bet noteicošais, protams, spēja mazāk locīties svešai varai. Varbūt, ziemeļnieku raksturs.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 10.12.2019. 09.45

    Linda, igauņiem inteliģence – sabiedrības prāts un sirdsapziņa nebija kolaboranti. Kā Ulmanis uzpirka ar mājām, ar dzīvokļiem, ar naudām, amatiem inteliģenci, tā to ar gudru ziņu pārņēma čekkomunistu vara un inteliģence ļāvās…

    Veiklākie un monstrozākie mantas kalpi – nelieši par tautas sirdsapziņu prata būt padlaikos un tagad. Nē – ne jau Skujenieku Knutu es te domāju ….

    Kamēr tādas kā Tu runās apkārt un laizīs kājas šiem kažokmetējuem – visu varu kalpiem – tikmēr mēs mirsim …kā tauta …

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Atis Priedītis > Sskaisle 10.12.2019. 10.11

    Diemžēl ir vēl kaut kas. Drīzāk jau neapzināti, bet varbūt tiešām pilnīgi apzināti, pret Latviju ir ticis vērsts ar Bībeles leģendām saistītu arhetipu komplekss. Šobrīd to ļoti aktīvi izmanto arī Krievijas pareizticīgā baznīca, lai pēc iespējas ilgāk nekas nemainītos. Raksti par šo tematu, pagaidām gan ļoti nedroši un fragmentāri jau sāk parādīties.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Sskaisle 10.12.2019. 13.15

    Sskaisle, savā komentārā tieši par igauņu inteliģences nonkonformismu runāju. Kā būtisku kaimiņu priekšrocību minu Tartu Universitāti ar tās vēsturi, tradīcijām un lomu Baltijas telpā, kas acīmredzami dod savus augļus šodien un parādās augstajā novērtējumā universitāšu reitingā.
    Kā notikumu, salīdzināšanai, atsaukšu atmiņā igauņu mākslinieku izstādi 80-tos, LNMM, kas uz formāli vairāk izkoptā latviešu tēlotājas mākslas fona, izcēlās tieši ar satura asumu, aktualitāti un drosmi, kas tika izteikts ironijas un paradoksu valodā.
    Sava nozīme ir arī tam, ka igauņi uzturēja saiti ar Somiju, brīvo pasauli. Un, igauņi, visos laikos, var būt piemērs tam, kā novērtēt un sargāt savu valodu.

    Sskaisle, mani ir grūti pārsteigt un, šai gadījumā, Jūsu pārmetumos neredzu racionālo graudu. Bet tas liek domāt par nepatikas cēloņiem. Pieļauju, ka Jums nav pieņemams mājiens par pilsonības pārmantojamību. Skumji.
    Par K. Ulmaņa lomu, atļaujiet, nepiekrist. Zemes reformas nozīme, zemes piešķiršana brīvības cīnītājiem, jaunsaimniecībām, mega lielsaimniecību un brīvā zemes tirgus nepieļaušana, tradicionālās lauksaimniecības un lauku apdzīvotības un izglītības prioritātes, plašā iedzīvotāju kreditēšana, nacionālo banku un kredītiestāžu loma tautsaimniecībā, infrastruktūras radīšana, būvniecības politika utt. – tas viss bija vērsts uz nacionālās tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju labklājības celšanu. Kas, savukārt, bija bāze kultūras, izglītības, zinātnes attīstībai un savas inteliģences, vidusslāņa, pilsonības veidošanās veicināšanai – sakiet, ko gribat, nespēju tur neko nosodāmu saskatīt.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Atis Priedītis > Atis Priedītis 09.12.2019. 09.39

    Un varbūt pats riebīgākais – psihiatri (tie, kuri praktizēja jau okupācijas laikā un bija spiesti sadarboties ar VDK) aktīvi pauž pozīciju, ka visi, kuri apgalvo, ka okupācijas laikā pēc 1986.gada tika vajāti ar psiholoģiskā terora metodēm, melo un ir psihiski slimi.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 09.12.2019. 08.41

Sabiedrisko mediju ziņu raidījumiem sabiedrība būtu jāinformē,jāizglīto. Šorīt jau ceturtie “mākslinieki” , sakritības dēļ – aktīvi čekas ziņotāji, mūs izklaidē. Tv mūs muļķo nevis sniedz kvaliatīvu informāciju un vismaz ierosmes domāšanai, ja ne analīzei.

Kā interesēs ir nezinoša, kritiski domāt un secināt nespējīga sabiedrība?
To intrresēs, kuri nespēj samaksāt rēķinus, vai to intreresēs, kuru dēļ mēs vairs nespējam maksāt?

+4
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 09.12.2019. 08.04

Nesen kaut kur redzēju tādu fotogrāfiju, kur vienā bariņā stāvēja vairāki – kādi pieci mūsu tautas – nezinu kā pateikt – grandi- lielsvari- autoritātes – sirdsapziņas. Un visus viņus vienoja viens- kalpība čekai. Dažs no viņiem to bija atzinis un nožēlojis, dažs kategoriski noliedzis,vēl kāds vienkārši mānījies un melojis, kā tā pati māra zālīte,ka viss par čeku ir tukšas runas, jo čekistus viņa pazīstot vienīgi kā čemodānu nesējus.

Tā baigi dziļi simboliski. Ka čekistu-komunistu vara mūsos- latviešu tautā, ir ieaugusi jau kaulu smadzenēs, ka mēs no tā vairs vaļā netiekam.

Ints Cālītis stāsta,ka gribējis veidot neatkarīgu Tautas Fronti,jo redzējis,ka tie paši čekisti-komunisti veido un vada TF. Kāpēc to neizdarīja? Kāpēc pieļāva,ka mums nozaga Atmodu,nozaga valsti un būtībā iznīcināja tautu?

Tomēr būtiskākais – ka mēs kā tauta nespējam par to pat spriest atklāti un godīgi.

Tagad Rīta Panorāmā tiesībsargs Jansons atkal runā par saeimas nelikumīgu rīcību. Ka tas ir tik nenormāli bīstams signāls.

Lūk es saredzu vistiešāko saikni starp saeimas rīcību un čekistu-komunistu varu,kura patiesībā tikai nostiprinās –

+3
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort