Re, meitenes spēlē hokeju! • IR.lv

Re, meitenes spēlē hokeju!

L & L lieliskais trijnieks, kas sevi dēvē par Līganajām laivām: Linda, Māra un Kristīne. Foto — Ieva Salmane
Laura Dumbere

Viņas nedejo tautasdejas un neapmeklē kūku cepšanas meistarklases. Šīs dāmas četras reizes nedēļā tiekas uz ledus, lai spēlētu hokeju. Kluba L & L sieviešu komanda pulcē pārsteidzoši daudz dalībnieču, kuras ar slidām šķiļ dzirkstis un apliecina — sieviešu hokejs Latvijā ir! Labākais Baltijas valstīs

Tirdzniecības centra Akropole pašā viducī esošo ledus arēnu ieskauj stikla siena. Gaiteņos otrpus stiklam izlikti galdiņi ar krēsliem. Ir astoņi vakarā, un laiks, kad arēnā var izpriecāties jebkurš slidot gribētājs, ir beidzies. Baltā ledus grīda tukšojas, taču ārpusē pie galdiņiem tikai tagad sāk pulcēties publika — cilvēki ar uzkodām, alus un šampanieša glāzēm rokās ieņem vietas gluži kā operetes teātrī. Viņi grasās vērot divu hokeja komandu treniņu. Vienā laukuma pusē ierodas Rodrigo Laviņš ar saviem puišiem, otrā galā cēli ieslido kluba L & L sieviešu komanda treneres Ingunas Lukašēvičas vadībā. Kam tiek lielākā publikas uzmanība? Protams, meitenēm! It īpaši tām, kuras vēl nav uzlikušas ķiveres, garie mati plīvo slidojuma vējā. Garāmgājēji ar iepirkumu maisiem piestāj un paliek kā pielipuši. Izbrīns ir tik liels («re, meitenes spēlē hokeju!»), ka ļaudis aizmirst labo audzināšanu un sajūsmā rāda ar pirkstiem. Apmēram desmit gadus vecs skuķītis vecākiem paziņo, ka arī gribētu spēlēt hokeju. «Ko vēl ne, liecies mierā!» stingri atsaka mamma, bet tētis aizstāvoši ierūcas: «Kāpēc ne? Paskat, tur ir vēl mazākas meitenes!» Tipiska situācija, nodomāju. Jo esmu jau izrunājusies ar L & L hokeja kluba dāmām un uzklausījusi stāstus par to, kāpēc viņas savam sapņu hobijam pievērsušās tikai divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā.

Pāri aizspriedumiem

Savā ziņā hokejistēm esmu ideāla sarunas biedrene, jo iemiesoju visus iespējamos aizspriedumus: sieviešu hokejs nav īsts hokejs, tas ir dārgi, grūti un traumatiski. Zilumi, izsisti zobi, sviedri un armijas disciplīna. Tas ir nesievišķīgs, sievietei nepiemērots sporta veids! Tērzējot vienā no kafejnīcām virs ledus arēnas, spēlētājas ar baudu apgāž visus manus priekšstatus kā aplami izspēlētas šaha figūras. Sāksim ar komandas treneri Ingunu Lukašēviču. Vecāku mudināta, viņa pabeidza Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu, pēc tam — Mākslas akadēmiju. Ir profesionāla interjera un mēbeļu dizainere, kas vada savu uzņēmumu. Kopš bērnības Inguna profesionāli trenējās daiļslidošanā, kas tika atzīts par skaistu un sievišķīgu sportu. 1991. gadā kļuva par Latvijas vicečempioni. «Hokejā neesmu guvusi pat piekto daļu no traumām, ko piedzīvoju daiļslidošanā. Traumatisma ziņā šie sporta veidi nav salīdzināmi, hokejs ir daudz drošāks. Mans vienīgais izsistais zobs arī «nāk» no daiļslidošanas, nerunājot par citām veselības problēmām. Jautājums — ko uzskatām par sievišķīgu? Acīmredzot izšķirošais faktors ir tērps — daiļslidošanas skaistās, īsās un mirdzošās kleitiņas iepretim hokeja ekipējumam.» Tomēr Inguna zināja, kas ir viņas īstā kaislība. Pierādījusi sevi sabiedrībai tīkamās sieviešu profesijās, viņa ieguva hokeja treneres diplomu. Astoņus gadus strādāja Austrijā par slidošanas tehnikas treneri un vairāku prestižu hokeja klubu galveno treneri, līdz piepildīja sapni līdz galam un Latvijā nodibināja Ice Academy, kuras paspārnē darbojas arī sieviešu hokeja klubs L & L. 

Maģiskās pārvērtības 

Viņas nedejo tautas dejas un neapmeklē bezē kūciņu cepšanas kursus. Tas gan arī nav pareizs apgalvojums, jo daudzas meitenes apmeklē mūzikas un mākslas skolas, dzied koros un lieliski gatavo. Tomēr trīs vai četras reizes nedēļā viņas pulcējas Akropoles ledus arēnā. Daļa hokejam vajadzīgā ekipējuma glabājas hallē, taču līdzpaņemtās somas tik un tā ir milzīgas. Mazākās meitenes somas velk pa grīdu, jo nevar pastiept. Vaļā muti vēroju, kā meitenes ģērbjas, varētu pat teikt — bruņojas. Pazūd auskari, augstpapēžu zābaciņi, krekliņi ar smaidošiem kaķiem un eleganti biroja kostīmi. Hokeja nūjas kā zobeni slejas visapkārt ģērbtuves sienai. Pusaugu skuķi un pieaugušas sievietes lien iekšā garajās zeķēs, polsteros, vestēs un milzu šortos. Vienubrīd visas izskatās pēc robotiem ražošanas procesā. Visiespaidīgākā, protams, ir gados ļoti jaunā vārtsardze — kā Artūrs Irbe ar garu bizi! Kad bruņošanās beigusies, pat tievākās un trauslākās spēlētājas atstāj varenu iespaidu. Priekštelpā tiek dziedāta dziesma, visas sastājas aplī un skandina uzmundrinošus komandas saukļus. Tad viņas kā smejošs un nepacietības pilns salūts izšaujas uz ledus, un neļaujiet garajiem matiem sevi apmānīt — ja vajadzēs, spēles laikā šīs lēdijas kā terminatori piespiedīs pie apmales pat lielākos tēvaiņus no vīriešu komandas! 

Šobrīd komandā ir vairāk nekā 70 meiteņu, no kurām puse spēlē Latvijas čempionātos un starptautiskos turnīros. Daļa ir kandidātes Latvijas sieviešu hokeja izlasē. Mazākajām jauniesauktajām dāmītēm ir četri un seši gadi. Vecākajām — ap četrdesmit. Kopēju ledu treniņos dala meitenes no desmit līdz 45 gadu vecumam. Jebkāda vecuma grupu vai profesiju subordinācija tiek atcelta. Ja cienījama prokurore kaut ko izdarījusi aplam, pamatskolas skuķis viņai var aizrādīt un ieteikt, kā vajadzēja spēlēt pareizi. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu