Nesen publicētais Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā liecina, ka pērn kreditēšanas klimats Latvijā kļuvis labvēlīgāks. Tomēr, lai gan uzņēmumu spēja aizņemties ir pieaugusi, joprojām redzama liela piesardzība vēlmē ieguldīt investīcijas attīstībā. Ņemot vērā, cik ātri pasaulē mainās tradicionālās uzņēmējdarbības formas, ieviešot digitalizāciju un automatizāciju dažādos procesos, gribētos sapurināt Latvijas uzņēmējus, atgādinot, ka konkurētspējas atslēga ir nevis stāvēšana tur, kur bijām pirms gadiem desmit, un pat ne iešana kopsolī ar laiku, bet gan tā apsteigšana un iespēju izmantošana.

Piezemētas biznesa ambīcijas traucē ielauzties globālajā tirgū

Nav noslēpums, ka ārējie finanšu resursi, t. sk. banku izsniegtie kredīti, ir nozīmīgs atbalsta instruments uzņēmumu attīstības ieceru īstenošanā. Ja aplūkojam Latvijas uzņēmēju pērn pieprasīto kredītu apmēru, var teikt, ka aizņēmēju apetīte bijusi mērena – tā šajā laika posmā nav sevišķi mazinājusies, taču nav arī augusi. Turklāt lielākoties izsniegtie aizdevumi ir bijuši salīdzinoši nelieli.

Saprotams, ka pieprasīto līdzekļu apmērs ir cieši saistīts ar uzņēmuma lielumu un attīstības mērķiem, taču, lūkojoties statistikas līknēs, negribas ticēt, ka pašmāju uzņēmumiem trūkst attīstības ieceru – it īpaši situācijā, kad uzņēmumu finanšu veselības rādītāji un spēja piesaistīt ārējos finanšu resursus sasniegusi rekordlīmeni. Nelielais pieprasījuma apjoms pēc investīcijām lielu projektu attīstībai neviļus gan liek tā domāt. Salīdzinot ar “Banka Citadele” Lietuvas filiāles pieredzi, mūsu kaimiņiem ir daudz vairāk projektu, kur kredītsummas pārsniedz 10 vai 15 miljonus eiro. Tiesa, Lietuvā vēsturiski ir bijis veiksmīgāks ražošanas sektors. Lietuvai veiksmīgāk nekā Latvijai izdevās saglabāt ražošanu savulaik privatizētajās padomju laika ražotnēs, kā arī izveidot jaunus uzņēmumus, kas darbojas globālā līmenī. Piemēram, Lietuva ir viena no vadošajām valstīm, kas ražo mēbeles, kuras tiek tirgotas IKEA veikalos visā pasaulē. Bet vai vēsturiskais mantojums vien kalpojis par biļeti uz globālo tirgu? Visticamāk nē.

Latvijas uzņēmējiem nereti pietrūkst kaimiņiem raksturīgu ambīciju, lai gan, protams, ir arī atsevišķi veiksmīgi piemēri – uzņēmumi, kuriem pietiek uzņēmības un kuri veiksmīgi investē automatizācijas un digitalizācijas risinājumos, lai ielauztos globālajos tirgos. Piemēram, ar “Banka Citadele” un “Altum” finansējuma atbalstu pirms vairākiem gadiem tika izveidota “Baltic Block” kokskaidu palešu bloku ražotne. Šobrīd uzņēmums ir kļuvis par otro lielāko kokskaidu palešu bloku ražotāju Eiropā. Vai, piemēram, “Lauma Fabrics”, kas, regulāri investējot procesu automatizācijā un digitalizācijā, ir kļuvis par vienu no vadošajiem mežģīņu ražotājiem Eiropā.

Vienlaikus negribētos apgalvot, ka Latvija kārtējo reizi ir palikusi pabērna lomā un mēs no pārējās pasaules atšķiramies kā diena pret nakti. Daudzu Latvijas uzņēmumu starptautiskā konkurētspēja ir pietiekami augsta. Mūsu uzņēmēji ir izdomas bagāti, viņi atrod veidus, kā optimizēt dažādus procesus, pat ja konkrētais risinājums nav pilnīga automatizācija. Piemēram, ja rūpniecības gigants Vācijā nopirks gatavu ražošanas lenti par pieciem miljoniem, mūsu uzņēmēji tādu pašu lenti sakomplektēs par trešdaļu lētāk, iepērkot to pa daļām no dažādiem tirgotājiem un saliekot kopā kā puzli, tādējādi būtiski ietaupot. Latvijas uzņēmējiem raksturīgā priekšrocība ir lielā darba pieredze savā nozarē, viņi pārzina to tik labi, ka redz dažādas nianses, kā daudz veiksmīgāk procesus optimizēt. Diemžēl dažkārt ar pieredzi un radošu pieeju vien ir par maz, lai ilgstoši spētu cīkstēties ar milžiem globālajā tirgū.

Globālajā tirgū konkurēt kļūst arvien grūtāk

“Banka Citadele” pārsvarā finansē vidējos uzņēmumus, kur kreditēšanas apjoms ir 1–5 miljonu eiro apmērā, tāpēc labi redzam, ka šajā sektorā klājas grūtāk, jo globālais tirgus pieprasa milzīgus ražošanas apjomus. Pat ja vietējais uzņēmējs ražo starptautiski pieprasītu preci, lielākoties neviens ārvalstu klients nav ieinteresēts pirkt  šo preci mazās partijās, un apjomu ziņā vien retais uzņēmējs var konkurēt ar nozares gigantiem pasaulē. Toties mazie un vidējie uzņēmumi veiksmīgi atrod nišas produktus uz ko koncentrēties – nestandarta formas, izmērus, risinājumus, ko varbūt nav izdevīgi ražot kādai ārzemju korporācijai. Taču, lai cik veikli mūsu uzņēmēji piemērotos globālā tirgus īpatnībām, viens ir skaidrs: tikai ar cilvēku darbaspēku nākotnē nepietiks nevienā nišā, un te digitalizācija un automatizācija ir konkurētspējas fundaments, kura nodrošināšanai būtiska ir ārējo finanšu resursu piesaiste.

Jāteic, ka Latvijas uzņēmumi pārsvarā ārējos finanšu resursus piesaista diviem galvenajiem mērķiem: tās ir investīcijas attīstībā – ražošanas paplašināšanā vai efektivizācijā, kā arī apgrozāmo līdzekļu nodrošināšanā – krājumu iepirkšanā, debitoru finansēšanā. Lielākā daļa attīstības investīciju tiek ieguldīta automatizācijā, tomēr atkal jāteic, vērojot aiz robežām notiekošo, pašmāju uzņēmēju entuziasms ir visai mērens. Uzņēmēji gan lieliski saprot, ka darbaspēka izmaksas aug un ir jāatrod veidi, kā transformēt procesus. Agrāk ražošanas paplašināšanai varēja pieņemt darbā piecus papildu darbiniekus, un tas bija lētāk nekā iegādāties iekārtu, kas paveiktu to pašu darbu, bet šobrīd algas aug un ilgtermiņā iekārta izmaksā izdevīgāk. Vēl vairāk – arvien biežāk nav to piecu cilvēku, kurus pieņemt darbā.

Digitalizācija un automatizācija –  īpaši aktuāla ekonomikas sabremzēšanās laikā

No uzņēmumu attīstības un efektivizācijas viedokļa darbaspēka trūkums un augošās algas ir stimuls mainīties, meklēt jaunas darba metodes un attīstīties, bet monētai ir arī otra puse. Proti, pasaules ekonomikas izaugsmes tempi palēninās; Eiropā kopējais ražošanas apjoms vairākos sektoros vispār vairs neaug. Tāpēc uzņēmēji vērtē, vai plānotais papildu noiets pēc iekārtu iegādes patiešām īstenosies, daudziem liekot būt piesardzīgiem. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vismaz daļu procesu nāksies optimizēt, lai saglabātu konkurētspēju. Šajos augstas nenoteiktības apstākļos pareizo lēmumu pieņemt nav viegli, un daudzi uzņēmēji ir ļoti piesardzīgi, kas atspoguļojas pieticīgu attīstības ieceru īstenošanā vai pat to atlikšanā. Ilgtermiņā, protams, šāda biznesa stratēģija var nest rūgtus augļus. Kamēr pārējie tirgus spēlētāji, jūtot ekonomikas sabremzēšanos, bruņojas un iegulda procesu digitalizācijā un automatizācijā, lai spētu maksimāli efektīvi strādāt un būtu konkurētspējīgi ekonomikas stagnācijas fāzē, tie, kuri nedara neko, no sapņa par palikšanu globālajā tirgū attālinās gaismas ātrumā.

Modernizācija, tradicionālos procesus aizstājot ar digitāliem un automatizētiem risinājumiem, ir nozīmīgs solis ikviena uzņēmuma pastāvēšanā, un ir skaidrs, ka tas nekad nenotiek pats no sevis. Tam nepieciešama gan vēlme viest pārmaiņas un vīzija, kā to īstenot, gan finanšu resursi procesa veiksmīgai nodrošināšanai. Vien nelielai daļai Latvijas uzņēmumu pašu rocība ir pietiekami liela, lai dzīvē īstenotu šādus plānus, un vēl neliela daļa, saprotot šāda soļa nozīmību, piesaista ārējos finanšu resursus.

Lielākoties uzņēmumi vēršas bankā pēc kredīta investīcijām un ir iemācījušies izmantot arī “Altum” instrumentus un ES fondu atbalstu – lielākā daļa no investīciju projektiem noteikti tiek attīstīti ar lielāku vai mazāku Eiropas fondu līdzekļu atbalstu. Taču liela daļa Latvijas uzņēmumu vēro notiekošo un ir ieņēmuši nogaidošu pozīciju, liekot uz kārts pašu svarīgāko – savu turpmāko eksistenci, aizmirstot, ka, lai kāds būtu izvēlētais uzņēmējdarbības veids un uzņēmuma lielums, pilnīgi visiem dzīvot gribošiem uzņēmumiem ir jāiet līdzi laikam un tas pat jāapsteidz. Apsteigt laiku šobrīd nozīmē ar automatizētiem, digitāliem risinājumiem pārvērst savu uzņēmumu un jau proaktīvi izgriezt pogas pārējiem censoņiem, negaidot, kamēr tie to pašu izdarīs ar tevi. Tas ir stāsts ne tikai par biznesu, bet arī par drosmi  – uzdrīkstēties, vaicāt, meklēt risinājumus un, galu galā, izsvērti riskēt, jo finanšu atbalsta instrumentu mūsu uzņēmēju ideju īstenošanai netrūkst.

 

Autors ir Bankas “Citadele” Uzņēmumu apkalpošanas direkcijas vadītājs