Spēlmaņa gara izsaukšana • IR.lv

Spēlmaņa gara izsaukšana

Andris Keišs spēlē Smiļģi ar fantastisku artistismu un gadiem slīpētu portretisku detaļu precizitāti. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Jaunā Rīgas teātra izrādes Meklējot Spēlmani veidotāji uztaustījuši mistisko triju mākslinieku savienību

Cik dīvaini tiek jauktas kārtis, prāto Volands Bulgakova romānā Meistars un Margarita un, saskatīdams galvenajā varonē atblāzmu no karaliskajām priekštecēm, izsaucas: «Asinis, asinis!» Tādām pašām asinssaitēm režisors Gatis Šmits saistīts ar abiem teātriem, kuru garu mēģina sajust un padarīt sajūtamu šajā izrādē, — ar Daili, kur spēlējis vecaistēvs Luijs Šmits, un Jaunatni, kurā strādājusi un Pētersona leģendārajā izrādē Spēlē, Spēlmani! Kukaiņu karalieni tēlojusi vecmāmiņa Lūcija Baumane. 

Skaidrs, ka dramaturģe Justīne Kļava, tāpat JRT spožie aktieri Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Marija Linarte, Edgars Samītis, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš un kostīmu māksliniece Keita veikuši milzīgu dokumentu izpētes darbu, tomēr šķiet, ka pašas būtiskākās saites un nozīmes režisoram priekšā pateikusi intuīcija vai atmiņas, ko neglabā prāts, — tās riņķo pa dzīslām. Patētiski vārdi, bet patētisks bijis arī mērķis — dzīt pēdas Spēlmaņa garam, lai, iespējams, vēl pēc daudziem gadiem atvestu to atpakaļ uz namu Lāčplēša ielā 25. Vai mērķis sasniegts? Man nav vienas atbildes, jo iespaidi ir pretrunīgi un arī izrāde tomēr lūst gabalos.

Kalendāra plīvojums

Pēdu dzīšana sākas krietni agri — vēsturiskajā Jaunajā Rīgas teātrī, pirmajā modernajā latviešu skatuvē, uz kuras pirmoreiz top 20. gadsimta cienīga izrāde, Raiņa Uguns un nakts, un Lāčplēša lomā uzstājas arī jaunais Smiļģis, spēka un ekstāzes aktieris. Tur mazajam Aleksandram Čadarainim (Vilis Daudziņš) uz pelēkās programmas lapiņas savulaik slavenais aktieris Gustavs Žibalts (Edgars Samītis) uzzīmē Spēlmani, un tas no rokas rokā daudzus gadus vēlāk nonāks pie Pētera Pētersona (Ģirts Krūmiņš). 

Šādu smalku mājienu un stīgu izrādē ir tik daudz, ka grūti iedomāties, kā skatās tie, kam nav gadījies iepazīties ar latviešu teātra vēsturi. Izrādes pirmā daļa ir Eduarda Smiļģa mākslinieka jaunība, kurā iepinas arī topošā Aleksandra Čaka un pavisam jauniņā Pētera Pētersona dzīve. Vēlēšanās izstāstīt gan par sievietēm, gan radīšanu, turklāt ar tik lielu atvēzienu laikā, noved pie tā, ka skatuviskais izpaudums palaikam ir paviršs šā vārda vistiešākajā nozīmē. Proti, nevis nevērīgs, bet plānu virsējo kārtu skarošs. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu