fbpx

Kur jūs bijāt, kad krita Berlīnes mūris? 9

Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Foto: AA/photothek/Thomas Imo
Heiko Māss
Print Friendly, PDF & Email

Ikviens no mums Eiropā, kurš piedzīvoja 1989. gada 9. novembri, var atbildēt uz šo jautājumu. Jo dienā, kad pirms 30 gadiem austrumvācieši un rietumvācieši prieka asarām acīs apskāvās, beidzās ne tikai Vācijas dalījums. Līdz ar mūri krita arī dzelzs priekškars, kas mūsu kontinentu bija sašķēlis 40 gadus.

Tāpēc mēs, vācieši, 9. novembrī svinam ne tikai Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Mēs godinām drosmi, ar kādu cilvēki visā Centrāleiropā un Austrumeiropā izcīnīja brīvību un demokrātiju. Mēs cildinām Eiropu, kurai šodien — ar dažiem izņēmumiem — ir tā laime būt  vienotai.

Mēs, vācieši, zinām, kam mums ir jāpateicas par šo laimi. Tie ir simtiem tūkstošu austrumvāciešu, kuri brīvības vārdā izgāja ielās. Tie ir arī Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieki, dziedošie revolucionāri Baltijas valstīs, ungāri, kuri pirmie pavēra dzelzs priekškaru, kustības Harta 77 aizsācēji Prāgā, Sveču demonstrāciju dalībnieki Bratislavā, sacelšanās dalībnieki Timošoarā — visi tie vīrieši un sievietes, kuru brīvības alkas aizslaucīja mūrus un dzeloņdrātis. Mēs esam pateicīgi mūsu draugiem un sabiedrotajiem rietumos, esam pateicīgi arī Gorbačova atklātības un pārbūves politikai, kas nolīdzināja ceļu uz atkalapvienošanos.

Vācijas vienība bija arī Eiropas dāvana Vācijai, turklāt tā paša gadsimta beigās, kurā vācieši šim kontinentam atnesa neiedomājamas ciešanas.

Mums tas uzliek pienākumu — pabeigt Eiropas apvienošanos. Uzcelt tādu Eiropu, kas atbilstu to ļaužu vērtībām un sapņiem, kuri 1989. gadā izgāja ielās brīvības un demokrātijas vārdā. Uz šo mērķi mēs vēlamies tiekties arī nākamgad, kad mēs — 30 gadus pēc atkalapvienošanās — pārņemsim ES prezidentūru.

Eiro glābšana, nebeidzamie strīdi par bēgļu uzņemšanu un sadali — tas viss Eiropā ir radījis jaunas plaisas. Ar Brexit mēs piedzīvojam, ka kāda valsts pirmo reizi pamet ES. Un daudzās Eiropas valstīs popularitāti gūst spēki, kas vēlas mums iestāstīt, ka mazāk Eiropas mums būtu labāk.

Bet ir taču skaidrs — mēs šajā pasaulē pastāvēsim vienīgi tad, ja mēs, eiropieši, turēsimies kopā. Tāpēc, ka ar četriem pasaules mēroga izaicinājumiem — globalizāciju, klimata pārmaiņām, digitalizāciju un migrāciju — neviens no mums netiks galā vienatnē. Eiropas valstu galvaspilsētu individuālie aicinājumi paliek nesadzirdēti Maskavā, Pekinā un diemžēl aizvien biežāk arī Vašingtonā. Vienīgi Eiropas balsij ir pietiekams svars. Tāpēc nacionālo valstu nesaskaņotai rīcībai Eiropā beidzot vajadzētu kļūt par tabu.

Mums kopīgi jāformulē un jāīsteno Eiropas politika attiecībā pret tādām valstīm kā Krievija un Ķīna. Tam ir nepieciešama iedarbīgāka Eiropas diplomātija, galvenokārt tas prasa vairāk elastības no mums visiem. Ar 27 nacionālajam pozīcijām mēs piedzīvosim neveiksmi.

Mums kopīgiem spēkiem jādara vairāk, lai noregulētu konfliktus kaimiņos — Donbasā, Sīrijā un Lībijā. Tāpēc nepieciešams stiprināt Eiropas instrumentus mierīgai konfliktu atrisināšanai. Un mums ir nepieciešama īsta Eiropas aizsardzības savienība, kas papildina NATO, kura nepieciešamības gadījumā varētu rīkoties arī patstāvīgi.

Kopā mums jācīnās par starptautiskās kārtības saglabāšanu un jākļūst par multilaterālisma alianses kodolu. No šīs kārtības saglabāšanas ir atkarīgs mūsu miers arī Eiropā.

Kopīgi jāuzņemas vadošā loma klimata aizsardzības jomā. Ir nepieciešami drosmīgi politiskie lēmumi un patiesi sabiedrības pūliņi, lai mūsu kontinents līdz gadsimta vidum kļūtu klimata ziņā neitrāls. Ja mums tas neizdosies, mēs zaudēsim mūsu bērnu nākotni.

Mums jāstiprina Eiropas ekonomika, lai mēs netiktu samalti tirdzniecības strīdā un tehnoloģiju sacensībā starp Ķīnu un ASV. Tādēļ nākamajam ES budžetam jākļūst par nākotnes budžetu, kas mērķtiecīgi investē pētniecībā, augstajās tehnoloģijās un digitalizācijā. Tikai tā mēs nodrošināsim Eiropas labklājību.

Kopīgi jāgādā par to, lai mūsu savienība būtu saliedēta arī iekšēji. Eiropa ir stipra, ja tā saviem iedzīvotājiem sniedz sociālo drošību, ja vienoti kļūst ne tikai ekonomiskie, bet arī sociālie standarti. Eiropa ir stipra, ja mēs ievērojam un īstenojam tādas vērtības kā tiesiskums.

1989. gada rudens parādīja, ko spēj eiropietes un eiropieši, ja mēs domājam un rīkojamies pāri nacionālajām robežām, kāds spēks slēpjas mūsos, kad iestājamies par brīvību un demokrātiju, par tiesībām un taisnīgumu — spēks, kas pārvar mūrus un robežas. Spēks īstenot mūsu vērtības un intereses pasaulē, kura kļūst aizvien autoritārāka.

Šai pasaulei nepieciešama Eiropas drosme cīņā par brīvību, 1989. gada drosme. Uzdrīkstēsimies beidzot būt eiropieši, rīkoties eiropeiski — un darīt to nešauboties!

 

Autors ir Vācijas ārlietu ministrs

Komentāri (9)

Jānis Lakijs 02.11.2019. 19.07

“Mums kopīgiem spēkiem jādara vairāk, lai noregulētu konfliktus kaimiņos — Donbasā, Sīrijā un Lībijā.”
=====
Ak tad Krima jau ir “noregulēta”?

+4
0
Atbildēt

1

    andrejs > Jānis Lakijs 03.11.2019. 23.24

    Par Krimu pat Zeļenskis vairs nerunā. Tā viš i…

    0
    0
    Atbildēt

    0

lno 02.11.2019. 15.39

Cik skaisti vārdi, un cik dienu atlicis līdz NS 2 atklāšanai?:)

+2
0
Atbildēt

0

Jānis Lakijs 03.11.2019. 13.44

1939. gada 23. novembrī Singapūras avīze “Straits Times” 9. lappusē publicēja preses aģentūras Reuter ziņu no Stokholmas.
Atsaucoties uz avīzi Dagbladet, aģentūra Reuter ziņoja, ka toreizējo Vācijas Ārlietu ministru Joahimu Ribentropu krievi apbalvojuši ar Ļeņina ordeni.
Ļeņina ordenis Ribentropam piešķirts par nopelniem Krievijas un Vācijas draudzīgo attiecību veidošanā.
Ziņas faksimilu var aplūkot “Straits Times” arhīvā:
http://eresources.nlb.gov.sg/newspapers/Digitised/Article/straitstimes19391123-1.2.32
—-

+1
0
Atbildēt

2

    altinyildiz > Jānis Lakijs 03.11.2019. 14.53

    Runas par Molotova – Rībentropa paktu bija aktuālas, varbūt, 1987. gadā. Sen ir jārunā par divu cilvēces drausmīgāko briesmoņu, fizisko un morālo kropļu: Staļina un Rūzvelta, kara paktu, bez kura krievi joprojām artu zemi ar koka arkliem, bet, visdrīzākais, viņu pasaulītes problēma sen būtu atrisināta.
    Ja nebūtu Hitlera ģēnija, vācu tautas konsolidācija un neiedomājama veiksme, visa planēta būtu viens konclāģeris, bet ASV cionistus, pēc ieraduma, kā savus līdzdalībniekus, Staļins pirmos būtu izbeidzis kā trakus suņus

    0
    -2
    Atbildēt

    1

    Fridolins > altinyildiz 03.11.2019. 18.09

    Staļins plānoja sākt Eiropas iekarošanu vēlākais 6. jūlijā.

    Ja Hitlers būtu kavējies – Eiropa būtu iekarota.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > Fridolins 03.11.2019. 22.30

    Oktobrī krievu necilvēki jau būtu salauzuši visus Vestminsteres abatijas solus, bet līdz Ziemassvētkiem izgriezuši pusi Anglijas.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    ak > Jānis Lakijs 05.11.2019. 13.18

    Jūs šo komentāru ievietojāt ar kādu motīvu? Loti interesanti būtu dzirdēt atklātu skaidrojumu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu