Baltijas jūra aizaug, un zivis iet bojā, jo tajā nonāk par daudz lauksaimniecībā izmantotā mēslojuma. Notekūdeņi no laukiem būtu jāattīra, piemēram, ierīkojot mākslīgus mitrājus to malās, stāsta dāņu profesors Braiens Kronvangs
Zivīm neklājas viegli. Baltijas jūra kļuvusi silta un smacīga. Klimata pārmaiņu iedrošinātas, pie Dānijas šaurumiem, kas savieno mūsu jūru ar okeānu, pulcējas agrāk tur neredzētas haizivis un tunči. Taču ne jau ar tiem pagaidām jācīnās par vietu zem saules mūsu mencām un reņģēm. Radījumi krastā — cilvēki, govis, cūkas — ir viņu galvenie konkurenti. Lauksaimniecībā izmantotais mēslojums, kas satur slāpekli un fosforu, veicina jūras aizaugšanu un visvairāk apdraud tajā mītošās radības. Zemniekiem jāmācās saimniekot atbildīgi, apgalvo Dānijas Orhūsas Universitātes profesors Braiens Kronvangs (Brian Kronvang).
Viņš ir pasaulē atzīts eksperts slāpekļa aprites un tās vadības jautājumos. Septembra vidū profesors viesojās Rīgā, lai piedalītos konferencē ar nedaudz biedējošu nosaukumu Vai Baltijas jūrā draud masveida zivju izmiršana? Konferencē tika prezentēts Latvijas un Igaunijas speciālistu kopprojekta GURINIMAS ietvaros izstrādāts virtuāls rīks, kas tagad lauksaimniekiem ļaus labāk izprast slāpekļa apriti vidē, kā arī savā saimniecībā radīto slāpekļa apjomu. Profesoru pārtvēru kādā no konferences starpbrīžiem un turpat viesnīcas vestibilā pie kafijas un uzkodām palūdzu atbildēt uz pasākuma nosaukumā ietverto jautājumu, un ko mēs zivju labā varam darīt.
«Jā, zivis pavisam noteikti ir apdraudētas,» viņš saka. «Jūrā tiek iepludināts pārāk daudz barības vielu, slāpekļa un fosfora, ko lietojam lauku mēslošanai. Mēslojums, kas palielina lauku auglību, ļauj leknāk uzplaukt arī ūdensaugiem, it īpaši aļģēm. Taču ūdenstilpē šis process ir nevēlams, jo tā rezultātā samazinās skābekļa daudzums ūdenī. Zivis vairs nespēj vairoties un iet bojā. To dēvē par eitrofikāciju. Baltijas jūrā tā ir noritējusi jau gadu desmitiem un atstājusi ievērojamu ietekmi uz zivju populācijām. Lai jūra attīrītos no liekajām barības vielām, būs nepieciešams laiks. Piemēram, fosfors nogulsnējas dibenā un no turienes turpinās piesārņot augšējos slāņus varbūt vēl nākamos simt gadus, pat ja mēs vispār pārstāsim to no jauna iepludināt jūrā. Taču, ja samazināsim mēslojuma nonākšanu ūdeņos, jūrai un zivīm ir cerības atkopties.»
Profesora optimismu stiprina tas, ka viņš ne tikai teorētiski pēta problēmu, bet arī aktīvi iesaistās tās risināšanā savā dzimtajā Dānijā un var lepoties ar zināmiem panākumiem šajā jomā. Problēma patiesībā nav jauna. Baltijas jūras vides aizsardzības komisija (HELCOM) tai pievērsusi uzmanību jau kopš 90. gadiem, izstrādātas rekomendācijas valstīm piesārņojuma samazināšanai, un Dānija ir līdere to pildīšanā. Taču ar to nepietiek, viņš uzsver.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.