Piecas mākslas pilsētas Eiropā
Kad parādījās mazcenas aviokompānijas, es, protams, skrēju uz visām Eiropas lielpilsētām un mēģināju lielajos muzejos apskatīt katru mākslas darbu, kas tapis 20. gadsimtā. Kaut kur no tā laika noglabāts tūkstošiem nekvalitatīvu fotogrāfiju, kuras neviens nekad neredzēs.
Pēdējos gados aizvien vairāk izvairos no Rietumeiropas, priekšroku dodot nomaļām un nelielām galerijām, neatkarīgām institūcijām, projektu telpām. Kļūstu izvēlīgāks, meklējot tikai to, kas mani patiešām interesē. Un, vērojot mākslas kopainu, aizvien interesantāka sāk šķist tā Eiropas daļa, kas skatās austrumu virzienā. Diemžēl uz ģeogrāfiski netālo Rumāniju vai Ungāriju ir daudz sarežģītāk (t. i., dārgāk) nokļūt nekā, piemēram, uz Londonu, kas kā virpuļviesulis trako pārapdzīvotībā, cilvēkus izpurinot no pēdējiem spēkiem.
Austrumu un Baltijas valstis, šķiet, joprojām ignorē faktu, ka tām ir kaimiņi, kas nedzīvo tālu un, tāpat kā mēs, rada, izstāda un jūtas nedaudz nesadzirdēti. Par laimi, pēdējos gados vērojamas jaunas saites, kas vieno. Čehu kuratora Mihala Novotnija izstāde Orient, kas norisinājās gan Kim?, gan vēlāk Briselē un Krakovā, mēģināja definēt šī reģiona identitāti caur jaunās paaudzes māksliniekiem un apliecināja — iespējams, intriģējošākie mākslas notikumi Eiropā šobrīd notiek austrumos un Baltijā. Bieži nepietiekamais finansējums nevis aptur, bet dzen uz priekšu māksliniekus, kuratorus, lielas un mazas mākslas telpas. Tikmēr Rietumu pilsētās mākslinieki ieslīguši vieglā pašpietiekamības transā.
Pirms pāris gadiem vairāk nekā mēnesi nodzīvoju Prāgā, kas burtiski sagrāba ar izretinātu, tomēr piesātinātu kultūras dzīvi. Drīz pēc tam nokļuvu Bukarestē — pilsētā, kas izskatās kā zudušas kultūras drupas, kuras apdzīvo raiba kompānija. Tur pagrīdes radošie gari kūp naktsklubu gaismās vai noskrandušās ēkās, izliekoties nemanām to pilsētas daļu, kas mēģina notvert nedaudzos tūristus. Arī Varšavā var atrast nomaļus namus, kuros māksla mitinās, par spīti patvaļīgajām reklāmām un pieblīvētajām maģistrālēm. Šī reģiona pilsētas neizceļas ar institūciju un galeriju pārbagātību. Piemēram, Viļņā pietiek ar vienu pašu Laikmetīgās mākslas centru (CAC), lai pilsētu padarītu par mākslas mīļotāju iecienītu pieturpunktu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.