Laika upe tepat plūst 4

Šarlotes Ivanovnas lomā Karīna Tatarinova, Semjons Jepihodovs — Kaspars Kārkliņš. Foto — Justīne Grīnberga
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Ditas Lūriņas Ķiršu dārzs — aktrises pārliecinoša debija režijā

Tieši acīs iesitas gaisma, tās starā parādās dīvaini silueti, klusi dzinkstēdami, mirguļo lustru kristāla karuļi, un rodas netverama acumirklīgas uzpazīšanas sajūta: Čehovs, un tieši Liepājas teātrī. Starpbrīdī izlasu programmiņā režisores teikto, ka viņa gribējusi nocitēt kaut ko vienu, bet līdzi pavilkušās daudzas citas atmiņas. Šīs déjà vu sajūtas droši vien katram būs citādas. Man Ditas Lūriņas iestudētajā Ķiršu dārzā līdzi nāca gan Krodera Kaija (1987) un Trīs māsas (2001), gan Rolanda Atkočūna uz teātra simtgadi (2007) iestudētais CV (Tēvocis Vaņa). Kad izrādes izskaņā, mirkli pirms pazust gaismas staros, Ineses Kučinskas muižniece Raņevska un viņas brālis Gajevs (Leons Leščinskis) saka ardievas ķiršu dārzam, dzimtajām mājām un viens otram, ir tā, it kā ne tikai tēli, bet aktieri paši atvadītos no kaut kā vērtīga. No savām lomām «lielajās» Čehova lugās, kuras katram, kam bijis lemts tās spēlēt, ir noteikts daiļrades centrs un virsotne. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu