Dzejnieks Jānis Peters 30. jūnijā svinēs 80 gadu jubileju un atceras laika griežus, kad viens citādi pavirzīts solis varēja nozīmēt pilnīgi citādu likteni gan pašam, gan Latvijai
Jubilejas mēneša ziedu klēpji plūst pāri vāžu malām Jāņa Petera un viņa kundzes Baibas dzīvoklī Rīgā. Pirms vairāk nekā 40 gadiem šeit, Vesetas ielā, valsts piešķīra dzīvokļus latviešu kultūras darbiniekiem. Tagad Peters pasmejas par jautājumu, vai tas nebija lielisks veids, kā savilkt ciešā lokā radošos cilvēkus, salikt neredzamus mikrofonus viņu mājas sienās. «Zdravstvuj, ļustra!»* bija savējiem saprotamais kods, ko aizdomu gadījumā par čekas noklausīšanos lietoja 70. gadu Latvijas literāti.
Izkuģojis cauri padomju laikiem kā tautas mīlēts dzejnieks, bijis viens no Atmodas līderiem, arī pirmais oficiālais atjaunotās Latvijas valsts diplomāts Krievijā, Peters aizvien ar lielu interesi seko līdzi notikumiem politikā. Raksta, viņa radošais režīms paredz darbu nakts stundās, bet līdz diviem dienā Peters guļ, dzīvesbiedre Baiba uz telefona zvaniem atbild tā: Jāņa Petera telefons klausās! Abu dzīvē traģiskas pārmaiņas pirms pieciem gadiem radīja dēla Krišjāņa aiziešana mūžībā 40 gadu vecumā. Peteru pārim ir piecus un divdesmit gadus veci mazdēli — intervijas laikā viens no viņiem, Francis, kurš Londonā studē ekonomiku, ieskrējis ciemos un uzspiež buču vectēva pakausim. Omulīgs un asu prātu, Peters 80 gadu jubilejas priekšvakarā stāsta par bērnību, kad veidojās interese par rakstīšanu, un būtiskiem vēsturiskiem notikumiem, kas paša un Latvijas likteni iekala noteiktā veidolā.
Vai vecāki ir stāstījuši, kāda bija atmosfēra Kurzemē 1939. gada Jāņos, kad viņi gaidīja jūsu piedzimšanu?
Par tā gada Jāņiem viņi nav stāstījuši. Mani vecāki apprecējās 1930. gadā. Tēvs bija neatkarības kara invalīds ar vienu kāju. Mamma bija par viņu deviņus gadus jaunāka, skolotāja, pabeigusi Jelgavas Skolotāju institūtu. Darbu viņai bija grūti dabūt, «inteliģentie bezdarbnieki» tajā laikā bija populārs jēdziens Latvijā. Viņa braukāja pa Vidzemi, Zemgali, meklēdama darbu — vienā pilsētiņā, otrā. Nekur skolotāju nevajadzēja. Laimīgā kārtā Priekulē atrada darbu. Tēvam augstas izglītības nebija, viņš mājas kārtībā nodarbojās ar politiku — bija tajā ļoti ieinteresēts.
Mamma bija tēvam otrā sieva. Kopā septiņi bērni, no pirmās laulības — trīs, no otrās — četri. Nekad nedalījām — pusmāsa, pusbrālis. Visi bijām brāļi un māsas. Mana māsiņa Mirdza, kura par mani 20 gadus vecāka — tagad viņai varētu svinēt 100 gadu jubileju —, manu dēlu Krišjānīti auklēja kā savu bērnu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.