Ministrs Juris Pūce – Latvijas kārtējā katastrofa 17

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce. Foto: Edijs Pālens, LETA
Andrejs Lucāns
Print Friendly, PDF & Email

Līgotņu Jēkabs: „Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem… Tauta turas ar zemnieku, bet zemnieks turas ar zemi. Atrauj zemnieku no zemes un tu izcelsi ar visām saknēm tautas dzīvības koku no vēstures.’’

Kā var secināt no pašlaik Latvijā notiekošā, tieši ar zemnieka atraušanu no zemes un latviešu tautas pēdējo sakņu izcelšanu no zemes un vēstures nodarbojas enerģiskais, bet praktisko dzīvi nepārzinošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (VARAM ministrs) Juris Pūce.

Pieredzējuši pašvaldību vadītāji protestē pret voluntāri iecerēto administratīvi teritoriālo reformu, taču viņu pamatotā argumentācija ministram ir kā pīlei ūdens. Viņš sola 100 tikšanās ar pašvaldībām un tad pieņemt savu negrozāmu lēmumu. Princips, kā no zemteksta var nojaust, – aiz manis kaut vai ūdensplūdi!

Sekmīgi saimnieki vienmēr ir ievērojuši aksiomu – darbi jāveic noteiktā secībā. Nepļausi, ja nebūsi sējis vai arī sējis nedīgstošu sēklu. Lauku attīstību nosaka agrārā ekonomiskā politika un pašiniciatīva. 2009. gadā sāktā reforma samazināja lauku pašvaldību skaitu un līdz ar to arī pašiniciatīvu 4,4 reizes. Kādu tautsaimniecisko pienesumu tas ir devis, par to objektīvu pētījumu, audita nav, bet ministrs klusē. No statistikas uzzinām, ka šajā reformu posmā mazo lauku saimniecību skaits samazinājies par 50 600 jeb 38% un ārzemniekiem pārdoti 28,5% lauksaimniecības zemes resursu. Ministra iecerētā reforma paredz pašvaldību un pašiniciatīvu skaitu, salīdzinot ar 2009.  gadu, samazināt 14,9 reizes. Nešaubos, ka sekas būs katastrofālas.

Manā vērtējumā, apzināti vai aiz muļķības tiek turpināta latviešu tautas un Latvijas valsts pamatu ārdīšana. Par to, kādas tam būs sekas, interesi neizrāda ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidents, ne deputāti. Tieši tā – jau 30 gadus savu atjaunoto valsti esam būvējuši pretēji minētajā aksiomā noteiktajam. Nekādas dzejas vai priekšteču aforismi nav palīdzējuši atturēt no brišanas purvā. Arī Līgotņu Jēkaba teiktais – ne.

Juris Pūce iedomājies lauku cilvēkus padarīt laimīgus, administratīvā kārtā tos sapludinot. Laimes robežšķirtne – ne mazāk kā 15 000 iedzīvotāju un viena standartiem atbilstoši nokomplektēta vidusskola.

Par to, ka tā tomēr nevar būt mēraukla, liecina Rīga, kur koncentrēta gandrīz puse valsts iedzīvotāju, materiālo un finanšu līdzekļu, bet kā pretruna ir Rīgas domes darbības skandalozie rezultāti. Tātad vaina meklējama citur.

Esmu pārliecināts, ka taisnība ir tiem, kas uzskata, ka īsti laimīga cilvēka un laimīgas sabiedrības veidošanās avots ir pašiniciatīva, nevis bagātību pārdale – pabalsti, citu radīti gatavi labumi. Taču pašiniciatīvu nevar atraisīt un attīstīt ar cilvēka mentalitātei un psiholoģijai, objektīviem likumiem un reālajiem apstākļiem pretrunīgiem piedāvājumiem. Mazo lauku saimniecību iznīcināšana ir nacionāli atbildīgas ekonomiskās saimniekošanas un audzināšanas vides iznīcināšana. Nekāda kompetenču izglītība skolās to nevar aizstāt. Nespēja atrast nacionāli pašapzinīgus deputātus, valsts vadītājus, ministrus un ierēdņus mūsdienās ir degradētās audzināšanas sistēmas sekas.

Lauksaimniecības problēmu sakarā esmu uzrunājis visus Eiroparlamenta deputātus. Izrādījās, ka vienīgais, kas neliekuļoti atsaucās, bija neviennozīmīgi vērtētais Alfrēds Rubiks. Atbildē viņš man raksta: „esmu pārliecināts – ja Latvijā iznīks lauki, arī valsts iznīks. Šonedēļ ar vilcienu braucot no Strasbūras uz Briseli, 400 kilometrus nobraucu divarpus stundās. No Rīgas līdz Aknīstei jābrauc 170 kilometri. Atšķirība tajā, ko abos ceļos redzēju pa logu, milzīga. Francijā un Beļģijā visi lauki ir sakopti, lauki un ganāmpulki maziņi – pa desmit, divdesmit govīm. Braucot no Rīgas līdz Aknīstei, redzējām divas gotiņas pa vienai ganoties.” No tā saucamajiem nacionālajiem EP deputātiem neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis. Tie nekad nav atsaukušies uz kaut ko redzētu un pārdomas rosinošu. Arī no VARAM ministra neko tādu neesmu dzirdējis.

Kā nacionāli atbildīgāko un reālāko alternatīvu ministra iecerēm saredzu vēlētās pagastu (1. līmenis) un apriņķu jeb rajonu (2. līmenis) pašvaldībās (lūžņos izmestajā un atbilstoši izveidojušamies realitātei restaurētā „velosipēdā”). Tad sev piekritīgo apzīmējuma statusu – “novads” – atgūs Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Viss nostāsies savās vietās. Arī pašiniciatīva. Bet VARAM ministram Jurim Pūcem iesaku nekavējoties atkāpties no ministra amata – lai vēlāk nav smagi jānožēlo.

 

Autors ir pensionēts agronoms 

Komentāri (17)

vvilums 18.06.2019. 18.48

Reģionālā reformai ar gotiņu skaitu saimniecībās ir niecīgs sakars, bet ar lauksaimniecības subsīdiju politiku, kas ir ZM kompetence, un ko ilgus gadus vidījuši zaļzemnieki, gan varētu vairāk atbalstīt vienģimeņu vidējās saimniecības, lai laukos vairotos cilvēki un nevis daži lielsaimnieki miljonāri.

+2
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > vvilums 18.06.2019. 20.48

    Nebūtu slikti, ja ZRP/SC vadītā IeM nebūtu nodevusi Latvijas austrumu robežu un mūsu teritoriju pilnīgā Krievijas organizētās noziedzības un FSB pārziņā, tad būtu bijis vairāk naudiņas subsīdijām.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

lindab456 18.06.2019. 11.28

Paldies, autoram!
Kāds ir reformu mērķis – cilvēks vai ekonomika, latviešu tauta vai abstrakta attīstība?
Patiesi – kā varam ķerties pie jaunām reformām, ja nav izvērtētas iepriekšējo reformu sekas un mācības! Kāpēc neņemam vērā senāku, Latvijas brīvvalsts pieredzi, kas sevi ir pierādījusi kā atbilstošu Latvijas apstākļiem un Latvijas lauku un nacionālas valsts attīstībai?

+3
-2
Atbildēt

0

Drosma 18.06.2019. 11.24

vai viņu šefs pavļuts daniels – redz – darīšot visu lai gādātu , lai ebreji saņem no mūsu budžeta nieka 40 miljonus, lai šiem ir ko kultūrai izmantot

redz ebrejiem pienākas – par ciešanām 2.pasaules karā – mums -latviešiem – nepienākas – jo latvieši – tas, ka arī mēs esam zaudējuši īpašumus, tas , ka arī latviešus šāva un kāva un tāpat visādu tautību slepkavas mūs slepkavoja un īpašumi tika zaudēti – tas neskaitās

vai tagad ar tiem vēja parkiem vai ar tām būvniecībām …

vai kā redz – tik ziņās lasam – cik izcila kultūra mums esot – kā saka – jāpriecājas, ka vismaz to zinam , ja pie baudīšanas netiekam

0
0
Atbildēt

1

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu