Izglītības reformu “karstumā” aizmirstas izrādījušās tā saucamās “novirziena” skolas. Pamatizglītības standartā, ko steidzās apstiprināt iepriekšējā valdība, šīs skolas nebija paredzētas. Ko darīt, lai kļūdu labotu? Diskutē Saeimas izglītības komisija, ministre I.Šuplinska, šo skolu skolēnu vecāki, pedagogu nevalstiskās organizācijas un ierēdņi, kuri šo kļūdu pieļāvuši.

Ironiskā kārtā daudzi minēto skolu pedagogi ir reformu entuziasti un jaunā mācību satura izstrādes eksperti. Kā Saeimas komisijas sēdē teica Franču liceja direktore V.Rūtenberga, ”izskatās, ka mēs pašu rokām esam sekmējuši savu skolu likvidāciju”. Protams – netieši.

Skolu – ar padziļinātu kāda mācību priekšmeta apguvi – panākumu vēsture ilgst vairāk nekā 50 gadus. Pavisam ir 45 skolas ar matemātikas, svešvalodu, mūzikas, mākslas vai informātikas ievirzi.

Šīm skolām nepieciešamie 3, 8 miljoni eiro, kā teica Saeimas izglītības komisijas vadītājs A.Ašeradens – nav liela nauda. Tā ir bijusi paredzēta valsts budžetā visus iepriekšējos gadus. Papildus finansējums svešvalodu skolām nodrošina nelielu grupu stundas, kas sekmē valodas apguvi. Mūzikas “novirziena” skolās lielāko sadārdzinājumu veido individuālās mūzikas instrumenta spēles nodarbības katram skolēnam.

Kāda ir atdeve?

Ja ņemam kā piemēru Rīgas 6. vidusskolu, tad padziļinātas mūzikas apguves klasēs mācījušies mūziķi Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Baiba Skride, literāte Rudīte Kalpiņa, aktieris Gundars Āboliņš, politologs Ivars Ījabs, uzņēmējs Ēriks Strods un daudzi citi. Skolā darbojas skolēnu simfoniskais orķestris – vienīgajā starp vispārizglītojošām skolām. Kas būtu Latvija bez slavenās Rīgas 1. ģimnāzijas? Skola ir ne tikai matemātiķu kalve, tajā mācījušies četri Latvijas valsts premjerministri, starptautisko olimpiāžu uzvarētāji, pasaules līmeņa zinātnieki. Jelgavas 4. vidusskolas nopelnu sarakstā: kora “Spīgo” panākumi, Eiropas mūzikas pedagogu organizācijas EAS konferences organizēšana pagājušajā gadā bez jebkādas valsts palīdzības, putēju orķestris utt. Rīgas Franču liceju beiguši režisore Anna Viduleja, aktrise Marija Bērziņa, televīzijas “seja” Edijs Bošs un daudzi citi. Tā varētu turpināt uzskaitot simtiem personību, kuras ir šo skolu absolventi.

Šķiet, ka tas ir galvenais šo skolu pienesums: tur veidojas inteliģence, vadītāji, elite.

Protams, var minēt vēl daudz citu argumentu. Svešvalodu skolas sagatavo kvalificētus literātus un tulkotājus, kuri jau no bērna kājas apgūst nevis vienkārši sarunvalodu, bet tulkošanai un nopietnai komunikācijai nepieciešamo, kas noderēs valsts darbā veidojot diplomātiskos un ekonomiskos sakarus. Mūzikas novirziena skolas veido agrīno motivāciju topošajiem mūzikas skolotājiem, gatavo lielu skaitu Dziesmu svētku dalībnieku tieši pūtēju orķestros. Tā, ka visu pēdējo jaunatnes dziesmu svētku koncertus iespējams nodrošināt ar pašu skolēnu pūtēju orķestru pavadījumiem. Protams, līdztekus ir arī mūzikas skolas. Atšķirība ir tajā, ka mūzikas skolas atrodas citās telpās un vecāki savas atvases turp ved pēcpusdienās, bet “novirziena” skolās viss notiek uz vietas, pēc vispārizglītojošo mācību priekšmetu apguves seko instrumentspēles nodarbības, kori, orķestri utml.

Skaidrs, ka daudzi gribētu, lai arī viņu bērni mācītos šādās skolās, bet diemžēl šo skolu skaits ir ierobežots. Varbūt – “sociālistiskā taisnīguma” vārdā – labāk tās likvidēt? Un naudiņu sadalīt vienādi – visiem?

Ja tā notiktu, tad diez vai vispārējās izglītības kvalitāte jūtami uzlabotos, bet skaidrs, ka “novirziena” skolu gan vairs nebūtu. Toties viss izlīdzinātos standartizētā vidējā līmenī. Tie no mums, kuri pieredzējuši PSRS okupācijas laikus, zina, ko tas nozīmē, kā vienlīdzības vārdā dažādiem līdzekļiem “izlēcējus” nomierina, vienādo vai iznīcina.

Bet vienlīdzība nenozīmē vienādību. Visi cilvēki ir līdztiesīgi, bet ne vienādi!

Ikvienam bērnam jādod visas iespējas veiksmīgam startam dzīvē, piedāvājot tādu izglītību, kas nodrošina darbam un personības attīstībai nepieciešamo prasmju, zināšanu un vērtību apguvi. Bet tas nenozīmē liegt iespējas attīstīties tiem, kuri var vairāk un grib vairāk. Taisni otrādi. Tādi ir jāatbalsta un jāstimulē.

Novirziena skolu lietderīgums ir ne tikai kādas jomas padziļinātā apguvē, bet tajā, ka skolēns trenē spēju organizēt savu laiku tā, lai paspētu un izdarītu vairāk. Turklāt darot to, kas viņu pašu interesē, kas padodas. Tāpēc šo skolu absolventi gūst panākumus arī citās darbības jomās, ne tikai padziļinātajai izglītībai atbilstošajā jomā.

Varbūt tieši novirziena skolas ir mūsu “veiksmes stāsts”? Nevis atdarināt citur izplānotas reformas, bet izkopt pašiem savu radošo potenciālu? Varbūt pat eksportēt savu pieredzi. Lai citi mācās no mums! Vismaz jomās, kurās Latvija ir spēcīga, piemēram, matemātikā un mūzikā.

Diemžēl no 45 skolām tikai piecas ir ar matemātikas padziļinātu mācīšanu. Lūk, attīstības virziens, kas varētu būt valsts politikas prioritāte nākotnē.

Turklāt matemātikas virziena attīstība neprasa tik lielu sākuma ieguldījumu (atšķirībā no mūzikas novirziena skolām, kas sākumā prasa ievērojamus izdevumus mūzikas instrumentu iegādei, esošajās mūzikas novirziena skolās, protams, instrumenti gadu gaitā ir sarūpēti). Skolas ar padziļinātu kādas jomas mācīšanu jāatšķir no tām 83 skolām, kuras īsteno savas individuālās programmas, piedāvājot drīzāk paplašinājumu: vienu vai dažus mācību priekšmetus, kuru nav oficiālajā standartā. Arī šādas skolas ir lietderīgas, tās neprasa papildus finansējumu, jo spēj īstenot savu individuālo plānu esošā finansējuma ietvaros. Taču šiem plāniem nav vienotu mērķu un virzienu (valsts līmenī).  Sajaucot šos divu skolu veidus, zaudētājas būs “novirziena” skolas. Situācijā, kad valstij ir maz naudas, lietderīgāk ir koncentrēties tieši uz tām skolām, kuras jau ir pierādījušas savu radošumu un spēj vienoties par kopīgiem kvalitātes rādītājiem. Tāpēc skaidri jāiezīmē “novirziena” skolām finansējums.

Matemātikas un eksaktās izglītības virzienu attīstībai galvenā problēma ir sagatavot atbilstošus skolotājus. Bet tas ir laika un politiskās gribas jautājums. Katrā ziņā jāsaglabā esošās dažādu virzienu skolas – kā vietas, kur izmēģināt jaunas idejas un pieejas. Ar laiku jāpanāk, ka katrā reģionā ir vismaz dažas šādas skolas, kurās jaunie talanti varētu attīstīties, nevis izglītības standartu formulējumos jārada problēmas “novirziena” skolu pastāvēšanai.

Tas, ka likuma grozījumi un pamatizglītības standarts iepriekšējā gadā ir pieņemts sasteigti, signalizēja arī biedrība “Latvijas Pedagogu dome” (LPD). Taču uzmanība tolaik tika pievērsta vairākiem odioziem formulējumiem standarta projektā, kas, par laimi, tika izmainīti un uzlaboti. Neienāca pat prātā, ka novirziena skolas faktiski plānots likvidēt. Tomēr jau tolaik viens no priekšlikumiem bija – izmēģināt reformu idejas sākumā tikai tajās 100 skolās, kuras piedalās kompetenču izglītības projektā. Un tikai pēc 3 gadiem, kad varētu izvērtēt jauno pieeju rezultātus, ieviest jauno mācību saturu visā Latvijā. Pirms gada tomēr LPD un liela daļa Saeimas komisijas deputātu piekrita kompromisa priekšlikumam – reformu sākumu pārbīdīt par gadu uz priekšu, nevis sākt jau 2019. gadā kā uzstāja nepacietīgākie reformu gribētāji. Jauninājumu ieviešana par gadu vēlāk patiešām izrādījies pareizs lēmums. Iespējams, ka – bez kļūdas ar “novirziena skolām” – izgaismosies vēl citas problēmas. Darbojoties “Kompetenču izglītības” projekta Uzraudzības padomē, kā arī, sazinoties ar skolotājiem, kuri gatavo jaunos mācību materiālus, nākas konstatēt, ka viss jaunā mācību satura ieviešanai nepieciešamais tiks pabeigts knapi uz noteikto reformas ieviešanas sākuma laiku.

Medicīnā ir lielas diskusijas par pietiekamu skaitu testu jaunu zāļu vispārējai lietošanai (piemēram, Rigvir gadījumā pat pēc daudzu gadu prakses tiek izteiktas šaubas vai zāles ir pietiekami izmēģinātas). Turpretī izglītībā esam gatavi bez nopietnas pilna cikla aprobācijas eksperimentēt ar bērniem. Vai nav dīvaini? Protams, reformas ir jāveic, jo izglītība prasa nopietnus pārkārtojumus un pilnveidi. Ir jāseko līdzi jauno tehnoloģiju un sociālo procesu dinamikai, to atspoguļojot mācību saturā un metodēs. Tomēr reformas ieteicams veikt apdomīgi un līdzsvaroti, iepriekš paredzot iespējamās sekas.

Tāpēc vidējās izglītības standarta projekts, kas patlaban Ministru kabinetā tiek gatavots apstiprināšanai, būtu jāizvērtē vēlreiz un nopietni, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas, kas šobrīd atklājušās pamatizglītības standartā. Lai pieaugošas standartizācijas un unifikācijas apstākļos, kas raksturo mūsdienu patērētājsabiedrību, mēs nepazaudētu tradīcijas un iestrādes, kas ir pierādījušas savu lietderību.

Konservatīvismu no sociālisma un kreisā liberālisma atšķir tas, ka konservatīva politika atbalsta izcilību, tradīciju, līderību, elitāro, bet sociālisms vienādo, ierobežo un nolīdzina. Dīvaini, ka brīvās Latvijas valstī jāaizstāv izcilība pret vienādošanas politiku, kas šķita palikusi pagātnē līdz ar PSRS komunistiskā monstra sagrāvi.

Cerīgs šajā stāstā ir fakts, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir konservatīvas partijas politiķu atbildībā. Izglītības ministre I.Šuplinska ir sākusi iepriekšējās valdības kļūdas labot. Sagatavoti ir grozījumi izglītības likumā. Tie – jācer – “novirziena skolām” ļaus turpināt “novirzīties” no vidēji pelēkā, attīstot jaunus ceļus, īstenojot iedarbīgas metodes savās programmās un kaldinot jaunus sasniegumus. Paredzēts izstrādāt kritērijus šo skolu kvalitātes uzturēšanai un paaugstināšanai. Jācer, ka šajā procesā neparādīsies atkal kādi jauni “zemūdens akmeņi”, kas traucētu minēto skolu darbībai.

Un pats pēdējais. Vai pagājušā gadā, apstiprinot jauno pamatizglītības standartu, pieļautā kļūda notikusi muļķības, nolaidības vai kaitniecības dēļ? Kas par to atbildēs?

 

Autors ir biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs