Jaunais režisors Klāvs Mellis debitē Valmieras teātrī ar Mārtinu Īdenu — izrādē ir saliedēts ansamblis un skumjas mūsdienas
Pirms doties augšup uz teātra Mansarda zāli, sanāk klīst pa foajē, kur monitoros reklamējas gaidāmās izrādes varoņi: animācija uzzīmē palmas un lēkājošu delfīnu, jaunieši slīgst šēzlongos un svētlaimē. Un pēkšņi iešaujas prātā — bet kā tad Īdena vārdu rakstījis pats Džeks Londons? Eden, saka priekšā gūgle, tieši tāpat, kā to dārzu, no kura tika padzīti grēku iepazinušie. Ar tādu vienreizīgu jaunatklājumu devos uz izrādi un kaut ko no tā patiešām arī atradu.
Lai arī izrādes programmā minēts, ka tā veidota pēc Džeka Londona romāna motīviem, jāsaka uzreiz — kopējais motīvs būtībā ir tikai viens: ar ko un kā jāmaksā par tiesībām būt tur, kur nepiederies pēc izcelsmes un izglītības. Šim skeletam dramaturģe Justīne Kļava uzaudzējusi pavisam citu miesu, un viņas autorība liekas diezgan neapšaubāma.
Mārtins Īdens ir Klāva Meļļa nākamais iestudējums (ja nemaldos) pēc režijas diplomdarba Himna apvienībā Kvadrifrons. Jau Himnā luga bija tikai pamats, no kura atsperties, lai reflektētu par mūsdienu jauno intelektuāļu sarežģīto dzīvi un vēl sarežģītāko tās uztveri. Turklāt jaunais režisors uzreiz pierādīja, ka spēj izrādi kārtot kā puzli, kuras gabaliņi lēkā šķietamā patstāvībā, taču beigās, mērķtiecīgi vadīti, sakrīt kopējā zīmējumā. Arī Londona un Kļavas stāstu par bijušo jūrnieku Mārtinu, kurš grib izsisties par rakstnieku, bet ne mazāk — kļūt par savējo intelektuāļu vidē, Klāvs Mellis iestudējis, ļaujot tam risināties vairākos vienlaicīgos plānos, no kuriem viens ir teātris. Pirms katra cēliena tiek pieteikts atslēgas vārds, bet darbību palaikam pārtrauc lasījumi — reizēm no Londona, reizēm no Mārtina Īdena (Kļavas? Meļļa?) darbiem.
Neitrāli pelēkajā Mansarda zālītē scenogrāfe Austra Hauks ar asistenti Gerdu Šadursku minimāliem līdzekļiem radījusi tādu kā aizkavējušos hipiju komūnas mītni. Drusku nevīžīgu — ar plikiem matračiem guļvietām, drusku akadēmisku — ar pārpildītiem grāmatplauktiem, kur redzamākajā vietā eksponēts Otello izdevums. No ārpasaules izolēts burbulis, kurā ar saviem bērniem un viņu draugiem mīt antropoloģe Anna. Ilzes Pukinskas Anna ir gluži fantastisks tipāžs, kurā bezrūpīgs snobisms sadzīvo ar krampīgu turēšanos pie jaunības, ik pa laikam izmetot tīklus, kuros — eh! — dēla vienaudži tomēr neiepinas. Aktrise noturas uz naža asmens, neatļaujoties ironizēt par savu varoni, toties radot nojausmu par bezcerību, kas baida aiz burbuļa sienām. Gribas domāt, ka tieši režisors ir virzījis aktierus spēlēt ar humoru, nevis ar ironiju. Tās drīzāk ir skumjas par tiem, kas dzīvo savā burbulī, sarunājas intelektuāļu «putnu valodā», lieto terminus ar ārkārtīgi plašu un tālab nenotveramu saturu un raizējas tikai par to, vai ledusskapī nepietrūks atdzesēta baltvīna. Ak jā, arī raksta esejas, kuras neviens nepublicē, un kūrē izstādes, ko apmeklē paši. Raksturi ir koši — Ances Strazdas Rūta, kas mērķtiecīgi skrien… tukšgaitā, Paula Iklāva pleibojs Artūrs, gatavs solīt, bet ne dot, Aigara Apiņa Emīls, kam aiz šķietamās pāristāvēšanas slēpjas pavisam īsta skaudība, Ulda Sniķera Henrijs Elgars, pārējo atzīta autoritāte, bet sapinies pats savos spriedumos, Klintas Lejas kompleksu māktā fotogrāfe Florence, kas vienīgā laikam saprot, ka runāšana vēl neliecina par talantu. Viss notiek, aktieriem spēlējot ciešā ansamblī, un tā ir liela bauda — vērot, kā viņi cits citu sajūt, redz un dzird, spēlēdami varoņus, kuri klausās tikai sevi, bet par pārējiem lielākoties tenko.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.