Antropologi to sauc par līdzdalīgo vērojumu. Pētnieka saplūšana ar novērojamo lauku. Būšana tajā un vienlaikus novērošana. Iesim uz vietām, uz kurām iet «visi». Šoreiz dosimies uz stādu tirgu un mēģināsim saprast, no kurienes latviešiem tāda kaisle uz stādīšanu un dārza kopšanu
Cicerons ir teicis — ja jums pieder mājas bibliotēka un dārzs, jums ir viss nepieciešamais. Vispār jau tā dārzniecības romantika ir stipri iluzora, sak’ — ierīko dārzu un būsi laimīgs visu mūžu! Kā tad! Ierīko dārzu un būsi ar to saistīts neredzamām kapļa, trimmera, zaļo ziepju un komposta saitēm. Vasarā nekur tālu neceļosi, jo dārzu nevar pamest. Sāpēs mugura, būs nolauzti nagi un biblisks naids pret kurmjiem. Tomēr mēs, latvieši, nevaram nestādīt. Zemes kopšana ir latvieša identitātes kods, tikai tas nez kādēļ nav ierakstīts nevienā kultūras kanonā.
Stādu tirgus jutoņa
Ir maija vidus, trešdienas pusdienlaiks. Rīgas Centrāltirgus vai plīst no svaigu lapu salātu kalniem, rubīnsarkaniem redīsiem kā pūķu acīm un biedējoši milzīgiem poļu tomātiem. Nemaz nerunājot par Grieķijas zemeņu piramīdām, kas uzstājīgi piesmaržina saulē uzkarsušo gaisu. Taču retais pircējs pastiepj roku pēc šīm burvīgajām ēdamlietām; pārdevēji žāvājas un skumji pīpē. Toties pie garajiem galdiem, kur tiek tirgoti stādi, vērojama pilnīgi cita enerģijas apmaiņa. Tur ir dzīvelīga un brīžam pat kašķīga grūstīšanās, skaļas sarunas un naudas šķindoņa — īstas tirgus vibrācijas! Bērni kāro noplūkt verbēnu ziedus, mammas pērk cukīni un dzelteno mēnešzemeņu stādiņus (tās ir saldākas par sarkanajām), vīrieši svīzdami stiepj stādu maisus autobagāžnieku virzienā. Dramaturgs Džordžs Bernards Šovs ir teicis: «Labākā vieta, kur atrast Dievu, ir dārzs. Rociet pēc viņa!» Britu nācija, protams, ir ortodoksāli dārznieki, kuriem ikgadējie stādu gadatirgi nozīmē gandrīz to pašu, ko mums Dziesmusvētki. Bet arī latvieši ir patiesi ticīgi Dieva racēji un kaislīgi dārznieki. Cilvēkam, kurš dodas uz tradicionālo stādu parādi Siguldā vai Jelgavā, jārēķinās ar stundu garu ekskursiju pa pilsētu, līdz izdodas novietot auto. Mēs stādām kā traki, un tas ir traki skaisti. Šopavasar mūsu ģimene iestādīja 200 lauka tomātu stādu. Ne aiz bada vai vēlmes atvērt kečupa mājražotni. Tā vienkārši sanāca — viens iesēja «dažas» interesantas šķirnes, otrs iesēja sasodītās sēklas izdīga, un tas viss beigās bija jādabū iekšā zemē. Stādījām un jau domās drebējām, iztēlojoties ķimerīgo katra stāda atsiešanu, plantācijas laistīšanu un neizbēgamo ražas apokalipsi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.