Desmit gadus Gustavs Ērenpreiss dzīvoja Dānijā, kur apguva skaņu režisora jeb toņmeistara amatu un izveidoja labu karjeru. Tomēr visu laiku saglabājusies «simulētās realitātes» sajūta. Vienmēr zinājis, ka atgriezīsies Latvijā
Satikt Gustavu no slavenās Ērenpreisu ģimenes nav viegli. Viņa vārds un uzvārds tāds pats kā talantīgajam amatniekam, kurš 1922. gadā nodibināja katram latvietim zināmo velosipēdu fabriku. 2005. gadā tās zīmolu atjaunoja un jaunu velosipēdu darbnīcu izveidoja viņa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss. Gustavs (31) ir viņa jaunākais brālis — viens no pirmajiem latviešu skaņu režisoriem ar augstāko akadēmisko izglītību, Dānijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā ieguvis toņmeistara maģistra grādu. Desmit gadus dzīvojis Dānijā, bet nu jau vairāk nekā trīs ir atpakaļ Latvijā.
Nodarbināts tik ļoti, ka vienoties par tikšanās vietu un laiku — grūti. Pieņemu, ka sarunāšos ar cilvēku, kurš ik pa laikam ieskatīsies pulkstenī vai viedtālrunī. Taču Gustavs Ērenpreiss ir mierīgs kā jūra vasaras pievakarē. Teikumus veido lēni, pārdomāti, runā tik literāri skaistā valodā kā Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā.
Zināja, ko grib
Gustavam ir laimējies jau 13—14 gadu vecumā saprast, ka viņu interesē skaņu inženierija un viņš gatavs tai nodoties visu mūžu.
Vecāku mudināts, mācījās vijoļspēli Jur-jāna, Doma kora un Dārziņa mūzikas skolās. «Daži skolotāji, redzot, ka mana motivācija vairākas stundas dienā spēlēt vijoli nav nemaz tik liela, sāka uzdot jautājumus, ko tad īsti gribu. Kad pats sāku par to domāt, bija loģiska atbilde,» stāsta Gustavs. Loģiska tāpēc, ka kopš agras bērnības interesējās par tehnoloģijām un visu, ko var izjaukt un atkal saķimerēt kopā — sākot no lego klucīšiem un beidzot ar mehānisko pulksteni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.