Par ko klusē Tamužs?

Uzņēmējs Viesturs Tamužs piedalās partijas "KPV LV" preses konferencē. Foto: Edijs Pālens, LETA
Māris Simanovičs
Print Friendly, PDF & Email

Klaji meli, nepatiesi apgalvojumi, safabricēti fakti un intrigas jau vēsturiski ir bijuši iecienīti instrumenti cīņā par varu, naudu un sev labvēlīgu publikas viedokli. Laikam ejot, nekas nav mainījies. To pierāda arī pēdējā laikā masu medijos izskanējušie uzņēmēja Viestura Tamuža un deputāta Ata Zakatistova paziņojumi un prātulas par atkritumu apsaimniekošanas biznesu. Tajos, izmisīgi vēloties tikt vaļā no savām kriminālapsūdzībām par krāpšanu lielā apmērā, viss iepriekšminētais arsenāls tiek likts lietā, cik vien radoši iespējams, ieraujot savās spēlēs arī manis vadīto uzņēmumu un tā darbiniekus. Ticot, ka mērķis attaisno līdzekļus, abi kungi, entuziasma pilni, turpina pīt savus tīklus, aizmirstot, ka meliem ir īsas kājas un  kriminālprocesu uzsāka un virza tiesībsargājošās iestādes, balstoties uz reāliem pierādījumiem.

Atkāpjoties soli atpakaļ laikā, jāteic, ka vēl pirms bēdīgi slavenās KNAB apsūdzības Tamužam, viņš kā viens no mūsu uzņēmuma, kurā esmu valdes, bet viņš – padomes prieksšēdētājs, īpašniekiem vērsās pie manis ar ļoti interesantu lūgumu. Proti, 2017. gada 1. jūnijā saņēmu Viestura Tamuža lūgumu izgudrot ticamus iemeslus viņa un Zakatistova konsultantu attiecībām, par kurām tajā dienā kāds žurnālists bija vērsies KNAB ar lūgumu izvērtēt tajās saskatāmo kriminālo raksturu. Uz Tamuža lūgumu man nebija ko atbildēt, un šis jautājums zaudēja aktualitāti. Tad, vēl pēc gada, 2018. gada 20. jūnijā, medijus pāršalca ziņa, ka KNAB ir aizturējis Saeimas deputātu Ati Zakatistovu un manu biznesa partneri, Viesturu Tamužu, kurš tika apsūdzēts par nelikumīgu un slēptu maksājumu veikšanu politiskajai partijai KPV LV. Zīmīgi, ka uzreiz pēc iznākšanas no apcietinājuma abi kungi steidza meklēt sev izdevīgu grēkāzi un izplatīja paziņojumu, ka esmu sarakstījis denunciācijas. Protams, par žurnālistu, kas devās uz KNAB pirms gada, bija “aizmirsts”.

Jāpiebilst, ka pēc faktiem veiktajā analīzē konstatēts, ka KNAB interesi piesaistījušās konsultācijas, kurās Zakatistovs sniedzis padomus Tamužam, nav notikušas. Šo apstākli nemainīs nedz baltā lapā sakopēti un medijiem izdalīti pieņemšanas–nodošanas aktu virsraksti, nedz saites uz neesošiem avotiem. Tiesa, saskaņā ar mūsu uzņēmuma iekšējo kārtību, minētos aktus paraksta valde, un, būsim precīzi, tieši četrus no šiem aktiem parakstīju es. Jāatzīst, toreiz pat neaizdomājos, ka konsultāciju laikā man vajadzētu sēdēt blakus un uzmanīt, ka konsultācijas patiešām notiek.

Lai nu kā, ir pagājis teju gads, bet nekādu būtisku pavērsienu šajā lietā nav bijis – lieta nav nonākusi līdz tiesai, vai process nav izbeigts.

Tikmēr abi kungi šo laiku izmantojuši ļoti efektīvi – viens no viņiem katru dienu piedalās valdības darbā, bet otrs veido kampaņas, lai ar masu mediju starpniecību izdarītu spiedienu uz tiesībsargājošajām iestādēm un tādējādi mīkstinātu sev izvirzītās apsūdzības, sludinot, ka patiesībā vainīgi ir citi un viņi tikai gribējuši izglābt Rīgas atkritumu apsaimniekošanas iepirkumu un pasargāt iedzīvotājus. Ņemot vērā, ka Tamuža kungs savos stāstos mērķtiecīgi iesaista arī mani un mūsu kopīgo uzņēmumu, gribu viest skaidrību, izgaismojot faktus, kurus viņš apzināti noklusē.

Pirmkārt, Tamužs nav lielākais akcionārs uzņēmumā, kurā viņš dažādiem līdzekļiem cenšas pārņemt varu. Tamuža, tāpat kā manu, akciju daļa veido 16,68%. Kopā uzņēmumam ir pieci akcionāri, un lielākais akcionārs ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) ar 30,51% akciju. Tāpat kā citos materiālos arī pirms pāris dienām tiražētajā Tamuža paziņojumā par it kā padomes jeb tās atsevišķu locekļu izteikto neuzticību uzņēmuma valdei. Netiek minēts arī tas, ka lielākais akcionārs – ERAB – balsoja pret šādu atsevišķu padomes locekļu virzītu lēmumu. Tas, ka neuzticības izteikšanai nav nekādu juridisku seku un valde nav atlaista, netika uzskatīts par gana ievērības cienīgu faktu, lai to iekļautu paziņojumā. Jāpiebilst, ka šis gan nav pirmais gadījums, kad Tamužs mēģina pārņemt varu uzņēmumā – vēl pirms diviem mēnešiem viņš centās īstenot reiderismu, nesankcionēti reģistrējot AS “Eco Baltia” valdes izmaiņas, par ko sekos arī iesniegums prokuratūrā. Laikam šādi viņš cer, ka tiks vaļā no uzņēmumam piemērotā cietušā statusa.

Otrkārt, apsūdzētie kā savu glābšanas riņķi izmanto Rīgas atkritumu apsaimniekošanas iepirkumu un uzņemas taisnības cīnītāju lomu, taču ir aizmirsuši pieminēt, ka ne jau mēs kā uzņēmums vai es kā Māris Simanovičs personīgi noteicām, kāds būs Rīgas iepirkuma formāts,  termiņi un nosacījumi. Tas bija Rīgas domes lēmums un deleģēts uzdevums “Getliņi EKO”, ko apstiprināja VARAM, CFLA un Finanšu ministrija.

Tikmēr mūsu un Konkurences padomes nostāja (ko paudām arī oficiālās vēstulēs atbildīgajām iestādēm) bija tāda, ka Rīgas teritorija ir  jādala zonās un katrā zonā jārīko atsevišķs iepirkums. Tad nebūtu bažu ne par konkurences pārkāpumiem, ne termiņiem. Neskatoties uz iebildumiem, uzvarēja viedoklis par to, ka atkritumu apsaimniekošana Bolderājā, centrā un Ķengaragā maksās vienādi un visa Rīga būs viena zona. Lai nu kā, šis iepirkums bijis labs pamats ne tikai tam, lai Zakatistovs un Tamužs uzņemtos Rīgas glābēju lomu, bet arī lasītu publiskus traktātus par to, ka, Zakatistovaprāt, kāposts sarunu valodā nav nauda, ko viņš ņēmis no Tamuža, bet gan dārzenis. Jautājums gan, kāpēc abi kungi grandiozo Rīgas glābšanas plānu nesāka jau tad, kad Rīgas dome par to diskutēja un lēma? Tolaik ne Zakatistovs, ne Tamužs netika manīti nevienā oficiālajā Rīgas domes organizētajā diskusijā, kas skāra iepirkumu.

Treškārt, Tamužs vienā no savām preses konferencēm apgalvoja, ka mūsu uzņēmuma valde bez padomes apstiprinājuma un par spīti padomes paustajām bažām piedalījusies Rīgas atkritumu apsaimniekošanas iepirkumā un nodibinājusi kopsabiedrību SIA “CREB Rīga”, kas uzvarēja iepriekšminētajā iepirkumā. Lieki piebilst, ka arī šis apgalvojums ir tālu no patiesības. Uzņēmuma vadība lēma par dalību iepirkumā saskaņā ar padomes (kuras sastāvā ir arī pats Tamužs) 2018. gada 5. septembra akceptu dibināt kopsabiedrību dalībai iepirkumā. Arī turpmākajā procesā valde un es personīgi vairākkārt aicinājām padomi kopā skatīt šos jautājumus. Tāpat daudzkārt padomei sūtītas desmitiem lapu biezas prezentācijas un aprēķini. Diemžēl padomes priekšsēdētājs (Tamužs) neuzskatīja par nepieciešamu iekļaut šos jautājumus padomes darba kārtībā un izdiskutēt ar valdi, lai gan uzņēmuma attīstības kontekstā iepirkums bija nozīmīgs un var ietekmēt vismaz 20% biznesa. Ignorance bija vērojama arī šī gada pavasarī, kad bija jāiesniedz piedāvājums konkursa otrajai kārtai, – padome atturējās pieņemt lēmumu laika trūkuma un lielā dokumentu apjoma dēļ, tādēļ valde lēma par dalības turpināšanu iepirkumā.

Zakatistova un Tamuža stāsts nav unikāls. Ne jau pirmo reizi šāda kompānija satikusies un gan jau arī ne pēdējo. Jo konsultāciju biznesā jau vienmēr būs, ko darīt un par ko konsultēt. Taču man kā kriminālprocesā par cietušo atzītā uzņēmuma vadītājam un vienam no akcionāriem ir patiesi žēl, ka šajās spēlēs tiek ierauts uzņēmums un tā darbinieki. Kā rīkoties? Atliek vien cerēt, ka tiesībsargājošās iestādes operatīvi atšķetinās šo lietu un pieņems vajadzīgos mērus, bet padomes priekšsēdētājs uz kādu no paša organizētajām sēdēm beidzot uzaicinās arī uzņēmuma valdi, lai varam visu izrunāt klātienē, nevis ar mediju starpniecību. Ar šādu konkrētu lūgumu pie padomes arī esmu vērsies.

 

Autors ir “Eco Baltia grupa” valdes priekšsēdētājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu