fbpx

Būtiskākās problēmas paliatīvajā aprūpē – gultasvietu un personāla trūkums

Ilustratīvs foto.
Tamāra Kļaveniece
Print Friendly, PDF & Email

Pērn paliatīvajai aprūpei valdība atvēlēja papildus 10 miljonus no budžeta līdzekļiem, taču no tiem bija iespējams izmantot tikai aptuveni trīs miljonus, jo izrādījās, ka Latvijas slimnīcās nav tik daudz paliatīvās aprūpes gultu. Paliatīvā aprūpe, kas mēnesī var izmaksāt aptuveni 1000 eiro, nepieciešama daudz lielākam cilvēku lokam nekā patlaban to spēj nodrošināt. Šobrīd rindā ir aptuveni 78 000 onkoloģiskie pacienti, nemaz nerunājot par citiem. Būtiskākā problēma paliatīvajā aprūpē ir vietu trūkums pacientiem, kā arī speciālistu deficīts nozarē. Problēma būtu jārisina valdības mērogā – tas ir veids, kā panākt reālas izmaiņas.

Būtiskākā problēma – vietu trūkums pacientam

Pieejamo vietu skaits nav pietiekams, lai cilvēki saņemtu viņiem nepieciešamo atbalstu. Sagaidot rindu, aprūpē var pavadīt maksimums 10 dienas, kas ir gaužām maz un situāciju neatrisina. Tālāk cilvēkus vienmēr nodod tuviniekiem.

Paliatīvās aprūpes pakalpojumi ir ļoti nepieciešami, un to pierāda statistika. Pacientu skaits ar katru gadu pieaug, nevis samazinās. Vēl viena no problēmām ir nepietiekamais informācijas apjoms pacientiem un viņu tuviniekiem. Bieži vērojama situācija, ka tuvinieki nav informēti, kur vērsties pēc palīdzības un saņemt pakalpojumu.

Ko iesākt, kur doties, kas palīdzēs? Šie ir biežāk uzdotie jautājumi, jo viss galu galā balstās uz piederīgo pleciem, kuri cenšas rast situācijas risinājumu pašu spēkiem. Tāpat trūkst arī speciālistu – gan ārstu, gan medicīnas māsu, gan aprūpes personāla, kas ne tikai nodarbotos ar medicīniskās palīdzības nodrošināšanu, bet arī sniegtu sociālo un psiholoģisko atbalstu slimniekam un tuviniekiem.

Nepieciešama plašāka cilvēku loka iesaistīšana

Vidējais laiks, ko pacients pavada paliatīvajā aprūpē, sagaidot brīvo vietu, ir septiņas dienas. Ko tik īsā laikā varam panākt? Nevarētu gan teikt, ka paliatīvā aprūpe nav kvalitatīva, bet nozare kopumā pamatīgi jāattīsta. Ir nepieciešama plašāka cilvēku, institūciju loka iesaistīšana, lai procesu virzītu pozitīvākā gultnē. Tas nav tikai ārsta vai medicīnas māsas darbs, jāiesaistās arī citiem, piemēram, aprūpētājiem, sociālajiem darbiniekiem, dažkārt pat kapelānam, kas sniegtu nepieciešamo psiholoģisko atbalstu.

Nesen kādā intervijā medicīnas māsas ar sešu gadu darba pieredzi Norvēģijā Kristīne un Edgars Ķiguri norādīja, ka ārstiem Latvijā trūkst cilvēciskuma. Šim apgalvojumam es nevēlos piekrist.

Cilvēciskuma netrūkst, trūkst pareizas komunikācijas un laika, ko veltīt katram individuāli, skaidrojot situāciju. Veidojas informācijas deficīts.

Ja tuvinieki tiktu apmācīti, kā pareizi apieties ar pacientu, iespējams, situācija jau tagad būtu citādāka. Jāveic darbs ne tikai ar pacientu, bet arī ar piederīgajiem. Mūsdienās, kad informācija ir viegli atrodama un nododama, komunikācijas trūkuma dēļ nedrīkst veidoties sarežģījumi. Norvēģijā paliatīvajā aprūpē ir pavisam citi resursi, skaitliski vairāk ārstu un medicīnas māsu, māsu palīgu. Latvijā nevaram piesaistīt tik lielu speciālistu skaitu, un šis faktors iespaido kopējo situāciju. Darbinieku zināšanas ir pietiekamas un atbilstošas, bet zināšanu apjoms neatrisina cilvēku fizisku trūkumu nozarē.

Valdības līmenī risināma problēma

Paliatīvās aprūpes jautājums jārisina valdības līmenī. Jārod papildus finansējums un jāprot noturēt darbiniekus Latvijā, lai nerastos tik liels speciālistu iztrūkums – personāla, ārstu, medicīnas māsu, sociālo darbinieku u.c.

Jāpiebilst, ka vietu skaita trūkuma dēļ visu atbildību par pacientu nākas uzņemties tuviniekiem, bet ne visi to var atļauties un izturēt. Pacientam palīdzība ir nepieciešama 24 stundas diennaktī, un lielākā daļa tuvinieku ir strādājoši, kas šādu aprūpi padara neiespējamu. Ko darīt, kad cilvēks ir pabeidzis iespējamo 10 dienu kursu? Kāds ir tālākais risinājums? Kur tuviniekiem ievietot pacientu, ja viņiem pašiem nav iespējas parūpēties par cilvēku visu diennakti? Arī pie šā jautājuma vēl pamatīgi jāstrādā, kopējiem spēkiem tas jāatrisina.

Palīdzība ir nepieciešama daudziem. Ar onkoloģiskām kaitēm sirgstošiem pacientiem, cilvēkiem, kuri guvuši dažādus smagus ievainojumus, tāpat tiem, kuri pārcietuši insultus. Lielākā sabiedrības daļa nemaz neapzinās reālo situāciju, jo pašiem nav nācies ar to saskarties.

Par problēmām paliatīvās aprūpes nozarē periodiski tika runāts arī iepriekš, bet runas noklusa un atrisinājums izpalika. Nozares pārstāvji jau pirms pāris gadiem uzsvēra, ka trūkst vietu un speciālistu, atduroties pret finansējuma neesamību. Tagad jautājumu arvien vairāk aktualizējusi sabiedrība, kas noteikti virza procesus uz priekšu.

 

Autore ir Valsts asinsdonoru centra Donoru nodaļas vadītāja

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu