Kāpēc vispār ir nepieciešamas attiecības? 6

Skulptūra Pekinas mūsdienu mākslas muzejā. Foto: EPA/Scanpix
Georgs Rubenis
Print Friendly, PDF & Email

Tas, ka attiecības vispār ir, ir liels, liels brīnums. Pieļauju, ka matemātiski, ņemot vērā visus iespējamos faktorus, ilgtermiņa attiecībām vispār nevajadzētu eksistēt. Un tas nav pārsteigums – katrs mēs sevī nesam tik daudz ievainojumu, projekciju, sagrozītu realitātes vērtējumu. Un lielākā vai mazākā mērā – visu to, ko katrs mēs nesam līdzi, visvairāk izpaužam burtiski savam tuvākajam cilvēkam – savai otrai pusei.

Martins Būbers savā grāmatā Es un Tu, kas gan vairāk stāsta par attiecībām starp cilvēku un dievišķo patību, apraksta kādu ļoti interesantu domu. Cilvēks kā būtne manifestājas un notiek tikai un vienīgi kontekstā ar pasauli. Līdzīgas domas varam atrast gan kristietībā, gan budismā, gan (cik savādi!) kvantu fizikā, kur vienas elementārdaļiņas mērījumu rezultātus nosaka tas, vai šī daļiņa vispār tiek mērīta. Citiem vārdiem – kaut kas var būt un veidoties tikai tad, ja ir kur veidoties.

Divu cilvēku attiecības ir ekstrēmi sarežģītākais iespējamais šīs pasaules notikums, kāds vispār var būt. Katrs taču esam tik dažādi! Jā, protams, neskaitāmās variācijās lasām par to, ka vienam ar otru nepieciešams strādāt, pieslīpēties. Taču – vai tiešām ar to var atrisināt visu? Cik ilgi galu galā mēs pieslīpēsimies viens otram? Gadu? Piecus? Desmit? Ak, tas jādara visu mūžu? Tad jau laikam tas nebūs domāts visiem… Pazīstamas sajūtas? Pieļauju, ka daudziem.

Brīdī, kad divi cilvēki ir ciešās attiecībās viens ar otru, kad tiek līdzdalītas kopdzīve, domas, gulta, mēs viens otram kļūstam par tādiem kā ekrāniem. Un šie ekrāni, ja tā var teikt, darbojas divos virzienos.

Pirmkārt – visu tāds, kāds esmu es, es redzu otra cilvēka reakcijās. Man bija slikta diena darbā – vakarā to pārnesu uz savu otro pusi. Man ir spriedze, vai nepatīkamas emocijas – ar dažiem teikumiem pārnesu to uz otru cilvēku. Otrs cilvēks ir spiests nemitīgi atspoguļot visu to, ko mēs esam piedzīvojuši, kā runājam, kā attiecamies. Kādreiz tad it kā ieraugām otrā cilvēkā vairākas lietas, kas mūs kaitina. Kāds gan brīnums? Visu to, kas mūs kaitina mēs paši esam pārnesuši uz otru cilvēku.

Otrs virziens, kā šis ekrāns darbojas – mēs spējam uztvert tikai tās labās otra cilvēka lietas, ja paši tādas esam piedzīvojuši. Mēs nespējam saskatīt otrā cilvēkā tās lietas, kam mēs neticam, ko neesam piedzīvojuši vai par ko esam šaubījušies sevī. Tādā veidā otrs cilvēks no īsta, taustāma cilvēka, kādreiz kļūst par mūsu pašu atskaņotu sliktas kvalitātes video rullīti par šo cilvēku, rādot tikai to, ko paši spējam saskatīt.

Un tomēr, lai cik sarežģītas attiecības arī būtu, ir kaut kas, kas teju katru no mums dzen uz priekšu meklēt attiecības. Pat tad, ja iepriekšējās vienas vai vairākas nav izdevušās, mēs neatmetam cerībām ar roku un turpinām meklēt – apzināti vai neapzināt. Taču, ja reiz tās ir tik sarežģītas un ja matemātiski teju nav iespējams radīt ilgtermiņa attiecības, kas mūs dzen uz priekšu?

Protams, varētu teikt, ka tā varētu būt vēlme iejusties sabiedrības normās vai, piemēram, regulārs sekss, vai vismaz sajūta, ka kāds tevi gaida mājās. Vai kāda no daudzām citām mums tik bieži saklausītajām atbildēm. Tomēr centrālais iemesls, kāpēc mums ir kāds ir vajadzīgs – ir šī tiekšanās pēc ekrāna. Taču – ne jau tikai tāpēc, lai šāds ekrāns būtu.

Mums ir nepieciešams otrs cilvēks, jo tikai caur otru cilvēku mēs varam pamanīt sevi. Tikai caur otru cilvēku mēs varam iemācīties tās kvalitātes, kas nav mums, nodot savas kvalitātes otram cilvēkam un kopā augt un attīstīties. Mēs varam būt cilvēki tikai tad, ja mums ir šādas attiecības, kur spējam viens otru savstarpēji atspoguļot.

Protams, arī mūsdienu pasaulē eksistē izņēmumi – cilvēki, kas izvēlējušies dzīvi pavadīt kā mūki vai vientuļnieki. Šādiem cilvēkiem kā otrs cilvēks kalpo viņu garīgais centrs – neatkarīgi no tā, vai tas ir Dievs, kāds konkrēts svētais vai kāds cits gara partneris. Tomēr, runājot par lielāko daļu no mums – mēs varam būt tikai tad, ja mums ir šāds otrs cilvēks līdzās. Bez šāda cilvēka mēs patiesībā nemaz neesam.

Mēs nevaram eksistēt, ja mums nav kur eksitēt. Mēs nevaram augt, mainīties un pilnveidoties, ja mums pretī nav cits cilvēks, attiecībā pret kuru mēs varam mainīties. Mēs nevaram augt, ja mums nav pret ko augt. Un, protams, mācīties – pašiem par sevi, par otru cilvēku līdzās un par to tik skaisto un vārdus neizsakāmo, kas rodas diviem cilvēkiem kopā veidojot vienu dzīvi.

Komentāri (6)

Drosma 14.05.2019. 15.16

Nemēdzu iet uz milit muzejiem,bet tagad iznāca piespiedu kārtā. Katrs atkal atcerēsies kaut ko savu,bet es netieku vaļā no domām par tiem Napoleona gvardes karavīriem,kuriem bija kara cirvji un ādas priekšauti – kā lopkāvējiem. Tur visādas smukas cepures, siksnas,žaketītes,smuki izgreznoti zobeni un pistoles un somas utt. – kara modes tā sakot. Bet es nespēju tikt vaļā no domas par Napoleona cilvēkkāvējiem…tas negatīvais tomēr baigi pielīp,baigi…

0
0
Atbildēt

0

Drosma 14.05.2019. 07.23

Dīvains raksts…rubeņa riesta dziesma.
Maija Rīgas Laikā ir Olivera Saksa -Apziņas upe. Izklausīsies lielīgi un iedomīgi,bet arī tajā ir tikai skaistāk un caur personīgo pieredzi “izlaistas” vispārzināmas atziņas.
Mums katram ir sava personiska pasaule ,mēs katrs kā indivīds tomēr nespējam individuāli ne tikai pastvēt,bet pat piedzimt un izaugt…

Nu labi…ne par to ir runa,bet kam gan varu piekrist – mēs Latvijā nesarunājamies, nespējam kopīgi spriest par kopīgām lietāmnun tas sākas ģimenēs,skolās,darbavietās..

0
0
Atbildēt

1

    Sato16 > Drosma 14.05.2019. 14.11

    Dīvains komentārs… vērtējošs, noniecinošs un augsprātīgā tonalitātē.
    Salīdzināšana ir dīvaina lieta, iespējams, ka pamatā matemātikā no tās ir reāls labums.
    Zinot pateisību, ka mēs lietojums atspoguļo katru pašu personīgi, atliek secināt, ka šādā manierē sarunāties un kopīgi spriest par lietām tiešām nav iespējams. Tas sākas ar katru pašu.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Sato16 14.05.2019. 14.58

    Prasta fizioloģija, žults bija jāizgāž, nekas vairāk.

    Jautājumi par apziņu jau bezgala interesanti. Esmu Francijā, eju pa ielu, apstājos pie gājēju pārejas. Piebrauc mašīna un es neredzu šoferi. Zaļā gaisma – drīkstu iet,bet stāvu un brīnos – kaut kas melns ir,bet cilvēka nav. Domāju – vai tad Tesla bezšoferu mašīnām nav citas zīmes? Vai vispār viņas tā brauc kur visi? Te uzreiz sakustas šoferis – pilnīgi melns melnā apģērbies cilvēks un aizbrauc. Es palieku atkal stāvot un domājot – kāpēc melns ģērbjas melnā,jo es neredzu,ka cilvēks. Vai viņa komforts nav mans diskomforts?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Drosma 14.05.2019. 15.02

    Viennakti guļu un mani pamodina cilvēku bļaustīšanās. Kādas minūtes ciešos,tad sāku domāt,kā franciski pareizi pateikt lai aizveras un aizvācas,ja nē – saukšu policiju. Nolemju teikt angliski, tur pat uz asāku vārdu varu iziet. Atveru logu,bet tūlīt pat aizveru. Tie bļāvēji ir melnie cilvēki un es nenormāli nobijos,ka mani pamanīja un nesāk šaut vai logus dauzīt.
    Ielīdu gultā un gulēju un domāju – tu redz kā tas dzīvē ir ….

    0
    0
    Atbildēt

    0

rom4nov55 13.05.2019. 18.10

Jus varat maksat par 40% mazak par elektroenergiju, nekada veida maldinot vai parkapjot likumu! Es iesaku visiem izlasit so rakstu – https://u.nu/hedp Es to esmu izmantojis kops decembra, un rekins patiesam ir kluvis mazaks!x

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu