Alkšņu ģimene. Foto — Ieva Salmane
Strādājot Norvēģijā, Alkšņu ģimene izlēma pirkt māju Latvijas laukos. Aizbraukuši ar diviem, atgriezušies ar četriem bērniem, viņi atveda līdzi arī jaunapgūtas valdorfpedagoģijas, grozu pīšanas un pat vikingu apavu šūšanas prasmes
Mūsu mazā Norvēģija — tā Lelde Burve-Alksne saka par Vakrēm, viensētu starp Saldu un Pampāļiem. Viņas vīra Gata celtā māja sēž stāvā kalnā, no kura paveras skats uz Cieceres ieleju. Dīvslīpju jumts ar noapaļotiem stūriem (amatnieku valodā — «lāča pakaļām») esot šim novadam raksturīgs. Alkšņu pāris reizēm mēdz iztēloties, kāda rosība agrāk varētu būt valdījusi apvidū, kas tagad ir cilvēku daļēji pamests. Viņi te ir ienācēji. Par senajiem laikiem neviens vairs nevar pastāstīt.
Bet kāpēc «mazā Norvēģija»? Īpašumu ģimene nopirka 2012. gadā, kad trīs gadus bija nodzīvojuši ziemeļzemē, salā pie Bergenas. Tajā vasarā, ciemojoties Latvijā, piedzima meita Hermīne. Savulaik prom devusies ar diviem dēliem, Alkšņu ģimene pagājušopavasar Vakrēs atgriezās sešatā — trešajam dēlam Oto jau bija Norvēģijas ceļošanas pase.
