Nemirstošs bizness

Valdis Porietis, Valpor īpašnieks. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Valpor ir lielākais granīta apstrādātājs un vairumtirgotājs Vidzemē, pirms pāris gadiem sāka eksportu uz Igauniju. Vasarās uzņēmums pelna ar kapakmeņiem, bet šopavasar rekonstruē detaļas Cesvaines pilij

Gulbītis. Tik cēli un mīļi sauc vietu, kur atrodas Valpor ražotne. Gulbītis ir apmēram 15 km attālumā no Gulbenes: neliels, bet glīts Jaungulbenes stūris. Atrast Valpor ir viegli, jau no tālienes ražotnes pagalmā redzami kapakmeņi. Tiem blakus krāvumi ar kapu apmalēm. Viss pagalms ir pilns ar prāviem, neregulāras formas laukakmens klučiem. «Tas ir Cesvaines pils zelminim!» paskaidro uzņēmuma īpašnieks Valdis Porietis un azartiski iepazīstina ar zelmiņa sastāvdaļām. Zelminis ir tas pats, kas frontons: dekoratīvs elements virs durvīm vai loga. 

2002. gadā Cesvaines pilī bija ugunsgrēks un akmens detaļas cieta no karstuma un aukstā ūdens, tāpēc nu plaisā un drūp kā cepumi. Valpor saņēma piedāvājumu izgatavot jaunas: Valdis sameklēja speciālistu, kurš visas oriģinālās detaļas pārmērīja un pārzīmēja, jo 19. gadsimta arhitektūras rasējumi, protams, nebija saglabājušies. «Apbrīnojami, kā tolaik cilvēki cēla pilis! Nebija tādas tehnikas kā tagad. To zēnu priekšā cepuri nost!» saka Valdis un ieved savā ražotnē, kur liela ripa, ūdenim šļakstot, griež granīta plāksni. Tērauda ripa ar dimanta segmentiem nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.

Otrā ražotnes telpā strādā mazāka ripa, kas sagarina nelielas granīta detaļas, blakus telpā virsmas pucē liela, apaļa birste — pulētājs. Kapličas klusums ir gravēšanas darbnīcā, jo tajā visvairāk darba ir vasarā, kad cilvēki vēlas uzstādīt kapakmeņus. «Skujiņas un bērza zari, kāda dzejas rinda,» Valdis stāsta, kā latvieši vēlas izdaiļot savus kapakmeņus. Klientus Valdis pieņem pats un parasti tērpies kombinezonā, jo ikdienā palīdz ražotnē. Pamatdarbs gan viņam ir turēt roku uz pulsa trijās Valpor filiālēs: Smiltenē, Valmierā un Alūksnē. Tajās nenotiek akmens apstrāde, bet tikai kapakmeņu pasūtīšana.

Nejaušība no augšas

Valpor nosaukums radies no uzņēmuma īpašnieka vārda un uzvārda sākuma burtiem, un kā SIA darbojas jau divdesmit vienu gadu. «No turienes man tā ideja,» Valdis rāda ar pirkstu uz augšu. Nekā citādi kā par likteni to saukt nevarot, jo pats nekad nebūtu iedomājies, ka varētu strādāt ar granītu vai laukakmeni. 

Pēc inženierstudijām Rīgā jaungulbenieti Valdi 80. gadu beigās nosūtīja strādāt uz fabriku Alfa Gulbenē, kas ražoja mikroshēmas armijai. Tā bija slēgta tipa iestāde, uz pilsētu varēja tikt ar caurlaidi, un visi staigāja tērpušies baltos halātos. «Ātri sapratu, ka tas nav domāts man,» Valdis stāsta, ka pēc trīs gadu darba pieņēma aicinājumu strādāt kooperatīvā, ko bija izveidojis kāds aktīvs rīdzinieks. Pajautājis, vai prot zīmēt un rasēt, un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pielika Valdi pie tekstu gravēšanas uz kapakmeņiem. Valdim patika, padevās. Gadu vēlāk kooperatīva īpašnieks traģiski gāja bojā, un darbinieki pārņēma mazo biznesu. Izrādījās, ka tas ir parādos, un nācās nodarbošanos beigt. «Sapratu, ka ir īstais brīdis taisīt kaut ko savu, jo man tā lieta patika, varēja arī nopelnīt. Kad esi jauns, zemi vari rakt!» Porietis smejas. 

Lai nopirktu savu granītu, viņš pārdeva septīto žiguli jeb VAZ 2107. Samainīja naudu, un, kad nolēma doties uz Krieviju, tur kritās rubļa vērtība. «Es zaudēju lielu naudu. Divi leiši bija nonākuši līdzīgā situācijā, taču kaut ko es tomēr nopirku un atvedu,» atceras Valdis. Dažus gadus strādāja kā pašnodarbinātais, tad 1998. gadā nodibināja savu uzņēmumu. Noskatīja tukšu, pamestu fermu Gulbītī, jo pats dzīvoja netālajā Jaungulbenē. «Te izskatījās briesmīgi: ēka bez logiem, bez elektrības un ūdens,» atceras Valdis. Latvija bija izveidojusies kā neatkarīga valsts, un stabilitātes ekonomikā nebija. «Šobrīd dzīvojam labi. Esam pārtikuši, ja salīdzina ar citām pasaules valstīm. Protams, neiet tik spoži kā Rietumos, taču dzīvojam labi.» Ekonomika atkopjoties, un tieši pēdējos sešos gados to varot labi just, jo pasūtījumu skaits stabilizējas.

Agrāk nebija tādas skaidrības par nākamo sezonu. Valdis to jūt, jo Gulbītī pasūtījumus pieņem pats. Vai viņam nav grūti parunāties ar aizgājēja tuviniekiem, jo piemineklis tomēr ir sava veida sērošana? «Nē, nav. Esmu akmens apstrādātājs, nevis apbedīšanas kantora darbinieks, un pie manis nāk gadu, trīs vai piecus pēc bērēm, nevis nākamajā dienā.» Līdz ar to klientu asaras viņa kabinetā nav parasta lieta. Valdim sāp, ja aizgājējs bijis gados jauns cilvēks. Ja cienījamā vecumā, tad tas ir pašsaprotami. «Tāda ir dzīve. Miršanu neviens nav apturējis, tas ir dabisks process. Taču tā neietekmē manu biznesa stāvokli. To nosaka tas, vai cilvēks var atļauties tikai apmales vai pieminekli.»

Ķēpīgi ir ar klientiem, kuri nezina, ko grib. Atnāk pasūtīt kapakmeni, un no 150 paraugiem nepatīk neviens. «Tad mēģinu tikt no klienta vaļā, jo neesmu situācijā, kad vajadzētu katru un par visām varēm. Man olas ir vairākos grozos, tāpēc varu izvēlēties,» saka Valdis. Pagājušajā vasarā gan ņēmis visus pasūtījumus pēc kārtas, jo klientu bijis mazāk. Tas tāpēc, ka vairāk nekā gadu ilga ceļa remonts posmā Gulbene—Madona, uz ceļa bija pieci luksofori. Putekļos un karstumā pie tiem stāvēt gulbeniešiem negribējās.

Par nestabilāko laiku savā uzņēmēja darbībā Porietis dēvē ekonomisko krīzi, kuru viņš sāka izjust jau 2006. gadā: apgrozījums uzkāpa līdz 200 000 latu gadā, taču peļņas nebija. «Naudu makā neredzēju, vienkārši strādājām algām,» viņš atceras. Krīzē «izvilka» kāds privāts klients, pasūtot lielai ēkai granīta detaļas. Valpro strādāja arī pie Ķirsona Lido muižas Vestienā, kas tagad pārdota kādam krievu uzņēmējam. Porietis atceras, ka ar mokām no Ķirsona piedzinis naudu par padarīto. «Nemaksāšana ir ikdiena jebkurā biznesā. Vienkārši jāatrod veids, kā pa labam to naudu dabūt,» saka Valdis. Jo valstij parādā palikt nevar: pērn Valpor nodokļos samaksājis tuvu pie 60 000 eiro.

Eksports uz Igauniju

Akmens apstrādē Vidzemē lielāka spēlētāja par Valpor nav. «Tādi kā es Latvijā esam četri,» lēš Valdis. Katru gadu firma importē ap 400 tonnu granīta no Skandināvijas un tirgo mazām darbnīcām, kuras nodarbojas ar gravēšanu un tirgošanu. Laukakmeņus Porietis pārsvarā iepērk no karjeriem tepat Vidzemē.

Pīrāga lielāko daļu ienes tieši kapakmeņi un apmales. Jaunākā filiāle, ko Valdis atvēra, ir Valmierā. «Tik pateicīga pilsēta uzņēmējam! Viss kā pa diedziņu tur aizgāja. Valmiera mani apbūrusi,» viņš saka. Pirms trim gadiem iegādājies īpašumu filiālei, aizgājis uz domi un izstāstījis savu ieceri. Būvvaldes cilvēki paši sazinājās ar Valda arhitektu un izstāstīja prasības. Valdim tikpat kā nekas nebija jādara arī, lai saprastu, ko darīt ar kādu vecu koku īpašuma teritorijā. Viņš izklāstīja savu problēmu domē un drīz vien saņēma zvanu, ka vides pazinēji koku novērtējuši — var nozāģēt, visi dokumenti sagatavoti. «Līdz šim nebiju redzējis domi, kas strādā tik efektīvi,» Porietis nosaka. Arī pilsēta esot dzīvīga atšķirībā no Gulbenes, kur «varu nostāties Rīgas ielas galā un nevienu cilvēku uz tās neredzēt». «Tā ir visu mazo pilsētu bēda — izmiršana. Vēl nesen visi gājām pusdienās tepat uz Gulbīša skolu un redzējām, ka bērnu paliek aizvien mazāk.» Taču tieši lauku skolas esot tās, kurām daudzas pašvaldības izlēmušas piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus. Valdis nesaprot, kāpēc tas bija jādara, — zināja taču, ka nebūs bērnu, un tagad skolas citu pēc citas novadā slēdzot. Krietni lietderīgāk būtu bijis naudu ieguldīt kādā jaunā uzņēmumā. Valpor savulaik uzrakstījis projektu un par ES naudu nopirka vienu iekārtu.

Valdis no igauņiem pērk elektrību, savukārt igauņi no viņa — kapu apmales un pieminekļus. Pirms sešiem gadiem kāds igaunis viņu uzmeklēja un piedāvāja sadarboties. «Igauņiem kapu kultūra atšķiras no latviešu. Askētiskāki, vairāk apmaļu un pieminekļu, mazāk puķu dobju.» Tallinā noteikts, ka kapavieta ir 250 cm gara, tāpēc Valdim esot viegli: garums nemainīgs, un var ražot apmales kaut visu ziemu, jo zina, ka vasarā igauņi tās nopirks. 

Savukārt Lietuvā kapu kultūra esot krietni priekšā gan Latvijai, gan Igaunijai: tur visu kapu sedz granīta plāksne un apkārt sabērtas šķembas. «Latvijā lielie akmens zāģi ir pieci, savukārt ap Šauļiem vien būs tikpat daudz. Igaunijā — divi,» stāsta Valdis. Vaicāts, vai nevēlas vairāk iespiesties igauņu tirgū un atvērt filiāli Tallinā, viņš smejas: «Man vairs nav trīsdesmit, un benzīna daudzums vēderā krītas.» Gribētos sakārtot ražotni, uzcelt angāru, kur glabāt gatavo preci, taču pašlaik būvnieki esot sacēluši neprātīgas cenas, gluži kā pirms krīzes.

Grūtākais kapakmeņu biznesā ir sezonalitāte. «Vasarā ir kapusvētki, tad cilvēki kopj kapus un, loģiski, ir vajadzīgas apmales un pieminekļi,» stāsta Valdis. Lai arī ziemā ir saražotas sagataves, ar to tik un tā ir par maz. Valpor vīriem ir, ko turēt, jo darbs ir fiziski smags. «Vasarā sapelnām visam gadam, taču naudā nagus ielaist nevar: jātaupa algām ziemai, jātaupa granīta iepirkšanai.»

Valdis slavē savus darbiniekus. Agrāk bija problēma atrast cilvēkus, jo laukos daudzi cieta no alkoholisma, taču pēdējos gadus desmit tā vairs nav. «Pēc sezonas puišiem saku: izdomājiet, kādas izklaides vēlaties, es apmaksāju.» Nesen nomainījās kolektīvs, un tradīcija nedaudz izzudusi, bet būs jāatjauno. Parasti tas bija boulings vai peintbols, kurā darbinieki gan «mirst», gan «šauj» nost bosu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Gandarījums par labi padarītu darbu un apziņa, ka esmu pārāks par konkurentiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Esmu bijis pārāk prasīgs un varēju vairāk uzticēties kolēģiem. Būtu ieguvis vairāk laika sev.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darboties šajā jomā neieteiktu, jo tirgus ir pilns. Laukos ļoti jāpārdomā, ko sākt, un pirms tam jāizpēta, pēc kā ir vajadzība.»

Tērauda ripa ar dimanta segmentiem griež granīta plāksni. Ripa nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.
Foto — Gints Ivuškāns

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu