fbpx

Par vienādiem spēles noteikumiem 8

Kaspars Gerhards ministrijas 23. stāvā. Foto: Edmunds Brencis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Kaspars Gerhards (NA) īsti neiederas Ir interviju sērijā ar jaunajiem ministriem — citi ir tiešām jaunpienācēji politikā, bet viņam šis ir jau ceturtais ministra amats piektajā valdībā. Tomēr zemkopības ministra amatā viņš ir pirmoreiz, turklāt saglabājis vietu valdībā pēc tam, kad pērnvasar bija skaļi paziņojis, ka vēlēšanās vairs nekandidēs. Tāpēc Ir nolēma arī viņu iekļaut jaunās valdības interviju ciklā. Taču ministra grafiks izrādījās tik pārblīvēts, ka sarunu izdevās ieplānot tikai 27. februārī.

 

Jums šis ir jau ceturtais ministra amats. Kā jūs pats skaidrojat savu universālā ministra fenomenu?

Nē, nu, neiet runa par to, ka būtu kaut kādas lielas atšķirības starp šīm ministrijām. Visas šīs četras – ekonomika, satiksme, reģionālā attīstība, zemkopība – ir lielā mērā saistītas, visas ir saistītas ar ekonomiku, tautsaimniecību. Un, protams, lielā mērā ministru darbs jau ir gan politisks, gan administratīvs, un administratora pieredze man, domāju, ir pietiekami liela, deviņus gadus biju valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Ja par politisko, tad, nu, trīs gadus esot arī Valsts prezidenta padomniekam, lielā mērā jautājumi, kas bija saistīti gan ar pašvaldībām, gan zemkopību, gan tautsaimniecību, bija tieši manā atbildības sfērā.

1993. gada oktobrī pirmoreiz sāku strādāt kādā valsts pārvaldes iestādē, tā toreiz bija Ekonomikas ministrija, kā ministra palīgs. Pēc tam esmu strādājis arī investīciju jomā. Tur investējām ļoti daudzos dažādos uzņēmumos, tai skaitā arī lauksaimniecības. Kā fonda pārstāvis es esmu bijis arī valdē tādā paju sabiedrībā Naukšēni, kas toreiz bija viena no lielākajām, vieni no pirmajiem rapša audzētājiem Latvijā un visnotaļ ļoti attīstīta toreiz saimniecība. Tā ka, nu, domāju tā administratīvā darba pieredze, arī, kā jau es teicu, skatījums, kāds ir izveidojies savulaik dažādos amatos, droši vien dod šādu iespēju strādāt.

Jūsu apvienības biedrs Imants Parādnieks arī izmisīgi meklēja sev kādu amatu valdībā. Kāpēc partija viņam neļāva pamēģināt?

Jūs jau atceraties – toreiz jau bija mūsu partneru uzstādījums par kaut kādiem ierobežojumiem. Pamēģināt? Nē, nu, kā – Parādnieka kungs ir, es domāju, ļoti labi sevi parādījis vienā konkrētā sfērā, pie kā viņš ir strādājis visu laiku, būdams deputāts, tas ir, pie demogrāfijas jautājuma. Viņš izveidojis, es domāju, tādu pat ļoti nopietnu savu domubiedru, atbalstītāju grupu, kurā ir gan zinātnieki, gan nozares eksperti. Viņš ir izveidojis šo Demogrāfijas lietu centru, viņš ir izdarījis milzīgu darbu, lai piesaistītu arī valsts budžeta līdzekļus tieši demogrāfijas jautājumiem, šo jomu ļoti labi apzinās un, es domāju, droši vien sevi, visticamāk, arī redzētu, ka viņš turpinātu šo darbu. Un arī es uzskatu, un arī mūsu apvienības biedri uzskata, ka tas ir viens no tiem darbiem, kas nopietni būtu darāms, un tie ir demogrāfijas jautājumi.

Teicāt, ka visas jomas ir saistītas. Varbūt varētu apvienot arī demogrāfiju un zemkopību, lai mums ir, piemēram, Auglības ministrija.

Mums jau Makarova kungs kādreiz bija labklājības ministrs, pēc tam bija ekonomikas ministrs, pēc tam arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Tā ka šāds virziens ir bijis. Bet, ja mēs skatāmies labklājību, tā tomēr ir ļoti specifiska joma, kas saistīta ar šiem sociālajiem jautājumiem, kas saistīti ar droši vien pavisam citādāku attieksmi. Bet, nu, Parādnieka kungs, kā es jau teicu, pēdējos gadus praktiski visu savu deputāta laiku tieši veltīs jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfiju.

Bet tik skaisti skanētu – Auglības ministrija!

Nu, paga – ja mēs runājam par tādu varbūt ļoti vienkāršotu lietu kā ministrijas, ministriju skaits – protams, to visu mēs varam veidot paši, bet, kamēr esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mums tomēr ir jābūt iekšā Eiropas Savienības struktūrās. Kamēr Eiropas Savienības struktūras būtiski nemainās, mums ir šis Eiropas formāts – ir Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Eiropas padomes. Padomes mēs zinām, kādas – vides, zemkopības, enerģētikas, konkurētspējas, transporta un komunikāciju. Un manā ieskatā, vismaz visā manā pieredzē – nu, man ir bijusi iespēja piedalīties visos šajos procesos, ja nekļūdos, no 2002. gada, kad mēs kļuvām par Eiropas Savienības asociētajiem biedriem, – Latvijas valsts iekārtas struktūrai būtu jābūt atbilstošai tām Eiropas struktūrām, lai mēs vienkārši lieki netērētu naudu un resursus.

Lauksaimniecības nacionālās īpatnības

Nopietnāks jautājums ir par to, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte…

Es neteiktu, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte. Nacionālā apvienība vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas lauki, Latvijas cilvēki laukos ir viens no pamatiem nacionālas valsts un latviešu tautas attīstībai.

Bet vai un kā Nacionālās apvienības vadībā šīs jomas politika atšķirsies no Zaļo un zemnieku līdz šim īstenotās?

Protams, ir zināmas atšķirības starp Nacionālās apvienības nostādnēm un Zaļo un zemnieku savienības nostājām, lai gan mēs redzam, ka, nu, ja tā īsti formulējum, tad Zaļo zemnieku savienība ir organizācija, kurā pārstāvētas divas lielas pilsētas, kurā pārstāvēti “zaļie”, pārstāvēta Zemnieku savienība. Nu, šādu savienojumu laikam tikai Lietuva no mums ir iemācījusies, ka “zaļie” un zemnieki ir kopā. Tā ka šeit ir bijuši arī ļoti daudzi pretrunīgi uzstādījumu un darbība.

Bet tie galvenie uzsvari varbūtās, ko mēs redzam, ir tas, ka tomēr Zemkopības ministrijas pamatmērķis ir, protams, veicināt lauksaimniecisko ražošanu, veicināt mežsaimniecības nozari, veicināt zivsaimniecības nozari. Bet arī tas būtu darāms tādā veidā, lai nodrošinātu laukos cilvēkiem kvalitatīvu, pieņemamu dzīvi un lai laukos cilvēki būtu, lai viņi varētu saņemt normālu atalgojumu atbilstoši vidējam valstī. Bet, protams, tas nav panākums tikai ar lauksaimniecību. Tas ir panākams, tikai iesaistot arī citus mehānismus. Labi, ka mums ir šie meži, kur cilvēki var strādāt. Labi, ka mums ir izveidojusies šī atbalsta pieredze tādās programmās kā Līderis. Esam veikuši arī šīs atbalsta programmas tieši saimniecībai kā tādai, ka darbojas mazajām saimniecībām.

Un, ja mēs runājam par to pašu jau pieminēto demogrāfijas jautājumu, tad, ja mēs skatāmies nākotnē, ļoti būtiski nodrošināt to, lai šī paaudžu nomaiņa notiek arī laukos. Mums ir viena no vecākajām zemnieku, lauksaimnieku nozarēm.

Nupatās kā piedalījos diskusijā Francijā, kur tieši šo jautājumu par paaudžu nomaiņu bija pacēluši. Francijā ir 50 gadi vidējais vecums, mums 55 gadi. Nu, tas visai Eiropai šobrīd ir problēma. Un, ja mēs gribam, lai laukos būtu cilvēki, mums jādomā par mehānismiem, kā šos jauniešus piesaistīt, kā viņus pārliecināt, ka tas nodrošinās viņiem nākotni, nodrošinās labklājību, ka tā būs viņiem iespēja audzināt arī savus bērnus, savas ģimenes. Un droši vien šeit pieeja ir pavisam savādāka, nekā attīstīt lielas saimniecības, kas nodarbojas vienā šaurā sektorā, bet droši vien dažādojot šos šo ražošanu, dažādojot produktus, padarot šo saimniekošanu varbūt sarežģītāku un inovatīvāku. Tas viss, protams, prasa resursus, bet, nu, tā ir tā iespēja.

Arī valdības deklarācijā ir uzsvērts atbalsts mazajām saimniecībām. Vai tas nav pretrunā ar nepieciešamību paaugstināt efektivitāti?

Efektivitāti var paaugstināt gan mazā, gan lielā saimniecībā. Es nedomāju, ka mēs varētu dalīt šādā veidā, ka maza saimniecība ir neefektīva un liela ir efektīva. Katrai ir savas efektivitātes iespējas. Mazā saimniecībā audzējot kādas atsevišķas noteiktas šķirnes, pilnveidojot tās, – piemēram, nu, šobrīd pacēlies jautājums par kaņepju audzēšanu vai citas kādas interesantas šķirnes – mazās saimniecības varētu šādās nišu jomā specializēties. Jā, iespējams, nu, ir tie pāris hektāru cilvēkam, tas nav pamatdarbs, viņš varbūt strādā mežā, viņš varbūt strādā kā amatnieks, bet, nu, arī tos pašus pāris hektārus viņš var attīstīt.

Vērojot iepriekšējā ministra darbību, varēja palikt iespaids, ka prioritāte bija “fondu izsišana centrā” – dabūt vairāk naudas no Briseles. Kādas prioritātes būs jums?

Es gribētu pagriezt otrādi – neiet runa, ka izsist fondus, iet runa par to, lai nodrošinātu Eiropā vienādus nosacījumus. No vienas puses, mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, un, ja mēs paskatāmies uz cipariem, tad iestāšanās brīdī tikai 10% no mūsu eksporta bija lauksaimniecības produkti. Tanī brīdī, kad bija iespēja saņemt tiešmaksājumus, atbalstu un visu pārējo, šobrīd 19,2 procenti mūsu eksporta ir lauksaimniecības produkti, lielākā vai mazākā mērā pārstrādāti, sākot no tīriem graudiem, beidzot ar kādiem citiem produktiem. Tātad šis īpatsvars ir dubultojies. Ja mēs skatāmies absolūtos skaitļos, tas ir milzīgs lēciens.

Un tas jau nav tikai tāpēc, ka šie fondi ir izsisti. Tas ir tieši tāpēc, ka ir izlīdzinājusies situācija Eiropas kopējā tirgū. Mums ir kopējais tirgus, brīva preču, brīva darbaspēka kustība, personu kustība, bet visu laiku mēs bijām, nu… Pirms iestāšanās un arī šobrīd mums nav vienādi apstākļi ar vidējo, teiksim tā, Eiropas līmeni. Un arī šobrīd pats galvenais uzdevums tieši šinī gadā gan ministram, gan visai valdībai kopā, gan arī Ministru prezidentam, kurš ļoti labi apzinās šo situācijas nopietnību, ir cīnīties par to, lai mēs būtu pēc iespējas tuvāk šim vidējam Eiropas līmenim. Lai būtu vienādi, godīgi spēles noteikumi. Tas ir ierakstīt arī deklarācijā, taisnība.

Pašlaik notiek diskusijas par nākamo ES budžeta posmu. Vai tajā plānotais Latvijai der un ir pieņemams, zinot, ka visām valstīm būs samazinājums?

Nu, zināmā mērā mums ir tikai otrs mazākais samazinājums, ja es nekļūdos. Mums nav tik liels samazinājums. Bet arī ar to, ka tas samazinājums nav tik liels, mēs ne tuvu netuvojamies šim vidējam Eiropas līmenim, un tāpēc acīmredzot mums pašiem būs par to publiski jārunā, jāmeklē sabiedrotie, jāmeklē iespējas pārliecināt arī Eiropas Savienību, ka tomēr jādomā par nopietnāku palielinājumu Latvijas gadījumā. Nu, mēs neesam apmierināti.

Nopietnāku palielinājumu vai mazāku samazinājumu?

(Smejas) Nē, nu, būtu labi, ja būtu palielinājums! Bet, ja nevar panākt palielinājumu, tad mazāks samazinājums. Ja nevar panākt mazāku samazinājumu, tad mums ir jādomā kopumā valstij.

Nu, šobrīd jau ir situācija, ka no valsts budžeta tiek dots atbalsts. Tas tiek pieļauts, lai mēs būtu vismaz daudzmaz tuvu Eiropas vidējam līmenim, lai mūsu lauksaimnieki būtu vienādos konkurences apstākļos. Es domāju, ka, nu, arī šis virziens, un to, tiekoties ar lauksaimnieku organizācijām, ar Zemnieku saeimu, lauksaimnieki uzsvēruši, ka, nu, ja grib ilgtermiņā nodrošināt šo konkurētspējīgo lauksaimniecību, šis valsts atbalsts būs nepieciešams. Tie aprēķini ir ļoti dažādi. Manuprāt, tas tikai būtu pareizi, ja gadījumā netiek saņemts finansējums no Eiropas Savienības, ja valsts šo starpību, šos vienādos spēles noteikumus varētu nodrošināt.

Ja mēs skatāmies finanšu jomā, tās summas uz kopējo budžeta īpatsvaru nebūt nav lielas. Ja mēs skatāmies, kur šīs naudas varētu aiziet un no kurienes tās varētu novirzīt – nu, ja skatāmies uz lauku attīstību, tad iespējams, ka varbūt būtu pareizāk tos līdzekļus, kas varbūt aiziet tai pašai, iespējams, satiksmei, ceļu izbūvei vai vēl kaut kur –, ka tos varbūt lietderīgāk novirzīt uzreiz pa tiešo lauksaimniekiem, lai viņiem būtu šī ražošana, lai lauksaimniecība uzplauktu, lai būtu šie te ekonomiskās aktivitātes punkti, un tad jau arī attiecīgi arī, piemēram, gan tas pats transports, gan tās pašas pašvaldības varētu attīstīties daudz veiksmīgāk. Pieiet no otras puses – nelikt ratus priekšā lauksaimniekam, lai grūžu viņus, bet, lai lauksaimnieks velk.

Iepriekšējais ministrs Jānis Dūklavs bija pateicis, ka plānotais samazinājums Latvijai nav pieņemams.

Nē, nu, skaidrs, ka nav pieņemams!

Un jūsu piedāvātais risinājums būtu piemaksāt no valsts budžeta?

Tādas iespējas ir. To Eiropa pieļauj, un citas valstis arī to dara. Un es uzskatu, ka tas būtu tikai pareizi, ka mūsu nozarei būtu vienādi spēles noteikumi ar visu Eiropas Savienību.

Un ko teiks skolotāji un mediķi, kuri arī grib spēles noteikumus kā Eiropas Savienībā?

Skolotāji teiks, ka lauksaimnieki nomaksā nodokļus un dzīvo laukos, un sūta savus bērnus skolā, nevis dodas projām uz citām saimniecībām lasīt zemenes, un paliek, ka nav ne bērnu, ne vecāku, ne skolotāju. Ja skolotājus mēs gribam laukos, tad laukos jābūt cilvēkam, kas strādā, kas nopelna. Lai viņš varētu nopelnīt, viņam ir jābūt vienādiem konkurences apstākļiem ar visu pārējo Eiropu. Mēs runājam, no kuras kabatas ko paņemt, bet, ja kabatās nav nekā, tad vispār nebūs, ko paņemt.

Nu, izskatās, ka nekā – fiskālā disciplīna, bezdeficīta budžets jāveido.

Nu, paskatīsimies. Mums ir entie miljardi šobrīd budžetā. Ja mēs skatāmies pēc aprēķiniem, te iet runa par… Nu, šobrīd, es domāju, priekšlaicīgi nosaukt. Mēs esam sākuši konsultācijas ar nozari, būs vairāki semināri pa visu Latviju, kur mēs prezentēsim savu redzējumu par to, kurā virzienā būtu jāiet nākamajā plānošanas periodā, un droši vien tad par šiem skaitļiem varēsim diskutēt.

Nav jau tā, ka mums visu samazina. Latvija ir viena no tikai piecām valstīm, kurām Eiropas Komisija piedāvā pakāpeniski paaugstināt tiešmaksājumus lauksaimniekiem.

Jā, bet mums vajag, lai būtu vienādi spēles noteikumi!

Lai palielinājums būtu vēl lielāks?

Lai nevis lielāks, bet gan tāds, kāds ir citās valstīs. Šobrīd mums ir kaut kur septiņdesmit ar kapeikām procenti no vidējā Eiropas līmeņa.

Septiņdesmit septiņi procenti, manuprāt.

Jā, nu, vismaz deviņdesmit procenti būtu vairāk vai mazāk taisnīgi, nemaz nerunājot par simts no vidējā.

Breksits ietekmēs kopējo Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku un arī, piemēram, tik konkrētu lietu kā Latvijas preču eksportu uz Lielbritāniju?

Nu, mums jau galvenais eksports uz Lielbritāniju ir mežsaimniecības, meža produkti. Mēs tos eksportējām, pirms iestājāmies Eiropas Savienībā, un bijām konkurētspējīgi, un es domāju, ka arī pēc iespējamā Breksita būsim gana konkurētspējīgi.

Jā, nu, ja mēs runājam par Breksitu, tas, protams, ir nozīmīgs process daudz un dažādu aspektu dēļ. Jo, ja mēs tā skatāmies uz Eiropas kopējo situāciju, visi zinām, kāda ir politika Ziemeļeiropā, kāda ir politika Centrāleiropā, kāda ir Višegradas valstīs, kāda ir Dienvideiropā, kāds ir skatījums. Šai politikai pamati varbūt ielikti vēl Lutera laikā, kad mainījās šīs ticības, varbūt arī principi, un lielā mērā tieši Lielbritānija kopā ar Skandināviju, Nīderlandi bija tā, kas virzīja šo vairāk liberālāko, tirgus orientēto Eiropas domāšanu, un lielā mērā šeit mēs bijām pat sabiedrotie.

Ja mēs skatāmies uz lauksaimniecības politiku, tad, protams, šim liberālajam īpatsvaram samazinoties, kura pamatvirzītājas šobrīd ir Lielbritānija, Dānija, Nīderlande, un tad paliekot Eiropas kodolā ļoti konservatīvām tieši lauksaimniecības politikā Francijai un Vācijai, iespējams, akcenti varētu mainīties uz daudz konservatīvāku pieeju lauksaimniecībā, daudz vairāk tieši domājot par to, kā nodrošināt šo atbalstu, šo nozares saglabāšanu, un mazāk domājot par to, kā būt atvērtākiem tirgū.

Vai Breksits un ar to saistītā kopēja Eiropas Savienības budžeta samazināšanās nebūtu labs iegansts, lai sāktu nopietni diskutēt par Eiropas Savienības arhaiskās politikas koriģēšanu, ka pašlaik apmēram 40% budžeta aiziet subsīdijās lauksaimniekiem, gandrīz trešdaļa reģionālajiem fondiem un mazāk par 10% izglītībai, zinātnei, inovācijām? Vai uzsvaram nebūtu jābūt uz izglītību un jaunām tehnoloģijām?

Nu, vismaz skatoties, kā tagad notiek diskusijas par budžetu, šis uzsvars, protams, tiek likts arī uz šīm jaunajām idejām, arī izglītības jomā. Bet, nu, tas lielā mērā notiek, tieši centralizējot šos līdzekļus un lielā mērā arī norokot šīs valstu robežas un atšķirības. Es nedomāju, ka tas būtu pareizi, ja mēs virzītos uz…. Nu, jūs teicāt “arhaisku”. Es domāju, ka nebūt nav arhaiska šī nacionālo valstu pastāvēšana. Tas kā reizi ir tikai ļoti nesens produkts – nacionāla valsts.

Vai gribat teikt, ka nacionālu valstu pastāvēšana ir atkarīga no subsīdijām zemniekiem?

Tai skaitā arī. Nu, kā, nu, šinī gadījumā es runāju par subsīdijām kā iespēju nodrošināt cilvēku klātbūtni. Un otrā pusē šīm subsīdijām ir jābūt vienādām, lai būtu godīga konkurence.

Varbūt, ja tās būtu mazākas, būtu godīgāka konkurence?

Nē, nu, ja mēs gribam būt vispārīgi globālisti, tad nav problēmas, tad, protams, vienmēr Jaunzēlandē un Argentīnā saražotā gaļa un pienu būs lētāka nekā Eiropā.

Mantotās gāzes un pudeles

Jautājums par vienu citu politiku. Latvijai līdz 2030. gadam par 6% jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet lielākā šo emisiju ražotāja ir tieši lauksaimniecība. Vai jums neveidojas interešu konflikts ar iepriekšējo amatu?

Es neteiktu, ka lielākā, es drīzāk teiktu, ka te ir interešu konflikts starp to, ka ir šī interese un ir šī iespēja – es drīzāk teiktu, ka tā ir iespēja, – varbūt ne atgriezties deviņdesmito gadu līmenī, bet vismaz kaut kādu apjomu to lauksaimniecības zemju atgriezt apritē. Šobrīd mēs vēl neesam ne tuvu sasnieguši to līmeni, kas bija vēl deviņdesmitajos gados, bet jau esam tomēr vairākus simtus tūkstošu hektāru atgriezuši lauksaimnieciskajā apritē, un šis uzstādījums vienmēr ir bijis, ka nevajag ļaut aizaugt ar krūmiem, bet vajag nodrošināt šīs lauksaimniecības zemes apriti. Un, protams, šinī gadījumā, kad iet šī paplašināšanās, attiecīgi emisijas gāzes arī palielinās, protams, šis konflikts parādās.

Es biju domājis konfliktu starp jūsu iepriekšējās un pašreizējās ministrijas politiku.

Jā, jā! Bet pie šī jautājuma mēs esam strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās valdībās. Mums ir bijuši vairāki nopietni semināri, kur piedalījās visas iesaistītās ministrijas, un šis dialogs starp Vides ministriju un Zemkopības ministriju izveidojās ļoti labs. Un tobrīd kā vides ministram mana pārliecība bija tāda, ka, ja mēs skatāmies uz 30. gadu, mēs skatāmies uz to, kādas mums ir šīs emisiju kvotas, man kā vides ministram tomēr izdevās panākt to, ka mums šis ierobežojums, šis samazinājums tika samazināts no sākumā paredzētajiem 13 procentiem uz sešiem procentiem, pārliecinot gan Komisiju, gan iesaistītās puses, ka mēs esam jau ļoti daudz izdarījuši. Mums 57 procentu samazinājums, ar deviņdesmito gadu salīdzinot. Vidēji Eiropā ir 40 procenti, mums ir piecdesmit septiņi. Izdevās šo samazinājumu panākt vairāk nekā divas reizes mazāku. Ja skatāmies kaimiņos, tur ir deviņi un trīspadsmit procenti. Un lielā mērā pateicoties Vides ministrijas un arī manam tiešam ieguldījumam.

Bet, arī diskutējot par 30. gadu, ja mēs paskatāmies – nu, ja visas, piemēram, mašīnas pēc 12 gadiem būs nomainītas, ja dzelzceļš būs kaut vai daļu elektrifikācijas veicis, ja arī, piemēram, visas šīs enerģētiskās iekārtas, kas jau būs zināmā mērā nokalpojušas savu laiku, tiks nomainītas pret jaunām, efektīvākām – šie seši procenti, nu, tas ir ļoti sasniedzams arī bez zemkopības iesaistes. To es esmu teicis arī kā vides ministrs.

Jaunais vides ministrs Juris Pūce man intervijā teica, ka viņš vairs nevarēšot prasīt citām jomām, kuras jau ļoti daudz darījušas, lai samazinātu šīs emisijas, samazināt tās vēl vairāk, kamēr lauksaimniecība turpinās tās palielināt.

Tieši tā! Tāpēc, ka mēs gribam atgriezt apritē lauksaimniecības zemes.

Labi, mums ir zināmi mīnusi lauksaimniecībā, mums ir īss veģetatīvais periods, mums ir nestabili klimata apstākļi, bet, ja mēs skatāmies vidējo Eiropā, mums arī ļoti daudz priekšrocības ir – šis biomasas daudzums, kas tiek izaudzēts uz hektāru, un tamlīdzīgi. Esam konkurētspējīgi. Un, ja mēs varam nodrošināt vienādus konkurences apstākļus finanšu jomā, tad kāpēc mums neatgriezt lauksaimniecībai šīs zemes? Es saku – eksporta īpatsvars mums ir pieaudzis divas reizes.

Tā būs interesanta situācija, ka jaunais vides ministrs karos ar iepriekšējo vides ministru.

Es kā iepriekšējais vides ministrs – mēs ar Zemkopības ministriju šos jautājumus risinājām. Protams, man bija ļoti daudz un dažādu jautājumu, bet mana visdziļākā pārliecība bija, arī tad, kad biju vides ministrs, ka neizmantot šo iespēju paplašināt lauksaimniecisko ražošanu ir vienkārši nepareizi. Tāpēc ir jāskatās samazinājumi transporta, enerģētikas nozarēs. Kāpēc mums neizmantot resursu, kas mums ir?

Protams, viena no lielākajām problēmām ir, piemēram, kūdra, kūdras ieguve. Nu, tas dod milzīgas emisijas. Šeit būs ļoti grūti kaut kādu zelta vidusceļu atrast. Mēs jauno kūdras politiku sākām veidot Vides ministrijā. Lai arī šis ir milzīgs Latvijas resurss, bet patiešām šajā aprēķinā tas var radīt problēmas. Tā ir tāda sāpīgākā lieta. Bet lauksaimniecisko zemju atgriešanu apritē – es domāju, ka tas ir darbs, kas būtu jāizdara, ja mēs skatāmies uz Latvijas reģionu attīstību.

Iepriekšējais ministrs Dūklavs prognozējami saistīja emisiju samazināšanu ar Eiropas Savienības subsīdiju palielināšanu. Vai tas arī jums šķiet risinājums?

Jābūt vienādiem spēles noteikumiem. Mūsu gadījumā tas prasa, ka subsīdijām ir jābūt lielākām, lai mūsu lauksaimnieki būtu godīgā stāvoklī.

Un kāpēc jūs domājat, ka būs lielākas?

Katrā ziņā pagaidām tas mūsu samazinājums nav tik liels kā citām valstīm. Nu, tad jādomā varbūt par kompensējošiem mehānismiem no nacionālā budžeta.

Vēl viens jautājums, kas nāk mantojumā no iepriekšējās ministrijas. Kā vides ministrs jūs aizstāvējāt pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu, taču tad zemkopības ministrs Dūklavs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka to nevajagot. Ko jūs redzat, tagad skatīdamies pa to pašu logu?

Nu, es redzu to pašu, ko es redzēju pirms tam. Es uzskatu, ka depozīts ir nepieciešams, valdības deklarācijā tas ir ierakstīts. Pirmās diskusijas ir bijušas. Skaidrs, ka viņas jāturpina un šis likums ir jāpieņem.

Es domāju, daudz aktīvāk jāstrādā ar nozarēm – gan atkritumu nozari, gan pārtikas nozari –, lai viņi saprastu savu vietu, ka nebūt te valsts netaisās būtiski iejaukties, bet viņiem ir iespēja šo depozīta sistēmu pašiem arī izveidot un pašiem radīt tādu, lai viņiem tā ilgtermiņā kalpotu. Tas ir viens. Otrs – tas ir ceļš, uz ko iet visa Eiropa šobrīd. Pēdējie lēmumi Eiropā ir, ka atkritumu nozarē ir jāizmanto šī iespēja, tā ir viena no tām, kas varētu tikt izmantota.

Ja mēs skatāmies uz to, kā reaģējuši pārtikas produktu ražotāji, situācija ir ļoti dažāda un tas viedoklis mainās, bet, nu, mans viedoklis nav mainījies – jāievieš.

Lai jaunieši dzīvotu laukos

Diskusijā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē pagājušonedēļ tās ģenerālsekretārs Guntis Vilnītis teica, ka vajagot jaunus pētījumus, lai pamatotu samazinātās PVN likmes piemērošanu citām pārtikas preču grupām, bet tam vajagot naudu Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Cik naudas gadā Zemkopības ministrija piešķir šai mācību iestādei?

To es uzreiz nepateikšu. Zinu, ka šis pētījums varētu maksāt ap 6000 eiro. Bet mēs varam dabūt precīzus skaitļus, cik mēs dodam Lauksaimniecības universitātei. (700 tūkstošus eiro pērn, pēc intervijas precizēja ministra palīdze – red.) Bet, nu, 4000 studentu, kas varbūt, es domāju, pat nebūt nav pietiekami. Tātad mums ir 70 000 saimniecību, no tām 15 000 saimniecības, kas ir ļoti aktīvas tirgū. Un, ja mēs redzam, ka vidējais vecums ir 55 gadi, ja mēs redzam, ka šī paaudžu nomaiņa jānodrošina, nu, Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir kā vieta, kur cilvēki, jaunieši var iegūt.

Mēs jau šodien nerunājam par nepieciešamo zināšanu apjomu lauksaimniecībā – tur jau ir ļoti daudzas lietas – gan ekonomika, gan mehanizācija un viss. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, es domāju, mums ir jāsaka – paldies Dievam, ka šī iestāde ir izveidota Latvijā. Tas dod Latvijas jauniešiem iespēju šajā nozarē specializēties. Nu, protams, tā ir varbūt bišķi pa lielu priekš Latvijas. Bet, nu, tai ziņā mums ir iespēja kooperēties ar citām valstīm.

Vai par lielu tāpēc, ka par lielu subsīdijas?

Vēsturiski viņa ir izveidojusies tāda. Un es nedomāju, ka viņa ir jāsamazina. Arī šobrīd ārvalstu studenti tiek piesaistīti. Ir valstis, kurām ir ļoti interesanta mūsu pieredze, piemēram, tai pašā mežsaimniecībā. Jo, nu, tādas tradīcijas kā pie mums, es domāju, ir ļoti reti kurā valstī mežsaimniecībā. Tās pašas veterinārās nozares un tamlīdzīgi patiešām var piesaistīt arī ārvalstu studentus. Jūs pats jau runājāt, ka ir jāfinansē zinātne. Un tas ir viens, kur mēs varam specializēties.

Kā jūs domājat, kuriem pētījumiem visvairāk aiziet privātā nauda? Gandrīz vai trešā daļa, 30 procenti privātā finansējuma pētījumiem aiziet Silavai. Un Silavas bez Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes nebūtu. Bet tas ir arī objektīvi. 50% teritorijas klāj meži, cilvēki vēlas savus mežus, savus produktus izmantot pēc iespējas labāk. Viņi meklē risinājumus. Silava veic pētījumus. Tie ir gan projekti, kas saistīti ar jaunu hibrīd šo te audzēšanu ātrāk, gan lietas, kas saistītas ar esošo produktu plašāku izmantošanu. Tur ir gan dažādi ekstrakti, un tamlīdzīgi. Trīsdesmit procenti privātās naudas! Protams, mēs labi zinām, ka Latvijā šis privātais ieguldījumus pētījumiem diemžēl ir ļoti nepietiekošs.

Vai jūs atbalstāt premjerministra Kariņa redzējumu, ka vajadzētu tiekties, lai vismaz viena Latvijas augstskola iekļūtu vismaz Eiropas labāko simtniekā?

Obligāti, obligāti!

Vai LLU varētu būt šāda augstskola?

Es domāju, ka šeit mēs, protams, atkal atgriežamies par to, ka ir šis sadalījums un tamlīdzīgi. Bet, ja mēs skatāmies, piemēram, uz Eiropas augstskolām, tad, protams, ir šis kopējais reitings, bet ir arī atsevišķs reitings pa nozarēm, kur katrai nozarei ir pilnīgi varbūtās savs iespaids, savs rezultāts. Ja mēs droši vien skatītos uz lauksaimniecisko izglītību, tad Latvijas Lauksaimniecības universitātes reitings… Nu, es tagad nepateiktu, kurā vietā varētu būt tieši šajā nozarē, bet varētu nebūt nemaz tik slikts. Jautājums, vai mums nevajag, piemēram, lai resursus pilnveidotu, domāt par to, kā koncentrēt šos izglītības resursus. Nu, konkurence vienmēr ir laba. Ja ir vairākas augstskolas, vismaz ir konkurence, jaunieši konkurē – kaut vai vismaz sportā.

Es arī neesmu pētījis, kāds reitings Lauksaimniecības universitātei, taču, ja būtu ļoti augsts, mēs droši vien par to būtu dzirdējuši. Pagaidām dzirdam par tādiem sasniegumiem kā LLU piešķirtais goda doktora grāds Dūklavam, kad viņš bija ministrs. Bet vai vēl viena joma, kur jums varētu būt starpministriju konflikts, ir administratīvi teritoriālā reforma?

Kāpēc?

Vai jūs domājat, ka ZZS struktūras nemēģinās piebremzēt vai apturēt šo reformu? Un kā jūs tādā gadījumā rīkosieties?

Nu, paga, paga, paga – pirmām kārtām, es domāju, Zemkopības ministrija ir viena no tām iestādēm, kas ir, es esmu pilnīgi pārliecināts, ļoti ieinteresēta, lai šī administratīvi teritoriālā reforma notiktu. Jo mums jau ir arī struktūrvienības – Lauku atbalsta dienests strādā pēc sava modeļa, mežsaimniecība strādā pēc sava modeļa, ir ļoti daudz arī šie te teritoriālie sadalījumi, kas ne tuvu nav ieinteresēti, lai būtu šīs mazās pašvaldības, ir tieši ieinteresētas, lai būtu lielāki un spēcīgāki partneri pretim. Un, ja mums būtu kopējā pieeja visā valstī vienāda, es domāju, ka gan LADs, gan Meža dienests, gan PVD un visi pārējie ar lielāko gandarījumu izveidotu savu struktūru tieši atbilstoši, nu, ja pretī būtu dzīvotspējīgākas pašvaldības.

Nu, atcerēsimies vēsturi. Ne jau Zemnieku savienība bija tā, kas vēlējās sagraut šos rajonus. To jau vēlējās izdarīt pavisam citi spēki. Šādu politisko diskusiju rezultātā, var teikt, ka samazināja pagastu skaitu no piecsimt uz simts. Bet reāli jau notika pretējais. No 26 rajoniem tika izveidotas 110 pašvaldības. Nu, būsim godīgi – piecreiz samazināja, četrreiz palielināja. Jo katrs novads pārņēma šo rajonu funkcijas, nu, cik varēja. Daži vispār nevar. Tā ka par šo es jau daudzreiz esmu runājis dažādu mediju pārstāvjiem, un realitāte tāda diemžēl ir, ka notika pretējais efekts – nevis samazināja, bet gan palielināja.

Un kāda ir jūsu prognoze par šo reformu?

Vai, es ceru, es ceru! Un tas ir arī valdības deklarācijā.

Pusotra gada laikā?

Laika ziņā tas ir iespējams. Vēlme ir. Izstrādātas idejas jau ir bijušas, daudz ko mums arī nebūtu no jauna jāizdomā. Mums ir pietiekami liela pieredze, ko pārņemt no Eiropas Savienības valstīm, piemēram, no Īrijas, kur pašreizējais zemkopības komisārs, pirms tam reģionālais ministrs Īrijā, ja es nekļūdos, četras reizes samazināja pašvaldību lemjošo iestāžu skaitu. Ir brīnišķīgi piemēri tepat no Skandināvijas, no Lielbritānijas, un ir dažādi modeļi. Protams, iespējams, varbūt jāskatās atsevišķi Rīga, Pierīga, bet tās jau ir nianses. No otras puses, ir, protams, jautājums, ka mums ir piecas partijas valdībā, no liberālas līdz konservatīvai.

Vai tad kāda ir pret šo reformu?

Katram ir bišķi savādāks redzējums. Es domāju, ka galvenais neieslīgt detaļās. Galvenais pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu un iet uz priekšu.

Visiem pie galda

Pērn jūnijā jums intervijā vaicāju, vai jūsu vadītā Vides ministrija ir Zemkopības ministrijas piedēklis un vai pats esat kooptēts zaļo un zemnieku “zaļajā” galā. Teicāt, ka neesat. Kā būs tagad, kad esat tradicionālajā “zaļo zemnieku” cietoksnī?

Nu, šī pirmām kārtām nav bijusi tradicionāli Zaļo un zemnieku ministrija. Atcerēsimies pagātni. Vislielākās pārmaiņas šajā ministrijā notika kuros gados?

Kuros?

Lauksaimniecības ministra pienākumus kas pildīja deviņdesmito gadu sākumā? (Dainis Ģēģers (LTF), Jānis Kinna (LZS), Ārijs Ūdris (LC) – red.) Kas bija ministrijā 1999. – 2000. gadā? (Aigars Kalvītis (TP) – red.) Arī Nacionālā apvienība šeit ir bijusi. (Guntars Krasts (1996), Vents Balodis (1998. – 1999.) – red.) Ministru prezidents Krasts, man liekas, pāris dienas te ir bijis.

Vai gribat teikt, ka tūlīt būs nopietnas pārmaiņas?

Nē. Paga, paga – nopietnas pārmaiņas… Uz šo nozari, kur cilvēki plāno savu dzīvi – mežsaimniecībā tas ir sešdesmit, simts gadi, lauksaimniecībā tas ir desmit gadus –, nu, šeit nevar būt tā, ka vienu gadu mēs darām pēc viena plāna, otru darām pēc otra plāna. Šeit ir ļoti svarīgi tomēr nodrošināt šo stabilitāti un prognozējamību.

Šobrīd, kā jau es teicu, mēs esam sagatavojuši priekšlikumus nākamajam plānošanas periodam. Mēs lielā mērā arī balstāmies uz to, kāda ir bijusi šī virzība pagājušos plānošanas periodos, un lauksaimnieku organizācijas arī uzsver to, ka vajadzētu būt pakāpeniskumam, pārmantojamībai, lai viņi varētu prognozēt savu darbu, savu nākotni, savu biznesu. Šeit nav “nopērk, pārdod”. Šeit ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, nepieciešams redzējums, kā ko darīt. Tā ka te nevar būt straujas izmaiņas.

LOSP direktors Guntis Vilnītis pēc tikšanās ar jums teica, ka “aizkulišu noskaņojums un attieksme liecina, ka sadarbība būs”. Vai tas nozīmē, ka esat no varenajām zemnieku lobiju organizācijām atzīts par labu?

Es domāju, ka labs nebūšu visiem. Dažādos amatos ir bijusi iespēja sastrādāties ar šīm zemnieku organizācijām. Ir bijušas ļoti dažādas sarunas, ir bijis ļoti ass pretnostatījums, piemēram, migrācijas jautājumā, ir bijusi pozitīva sadarbība. Nu, mēs redzam, ka arī zemnieku organizācijas ir ļoti daudz un dažādas – ir LOSP, ir Zemnieku saeima, ir vēl citas. Šeit ir ļoti daudz iesaistītu personu, un skaidrs, ka būs gan pozitīvas atsauksmes, gan negatīvas atsauksmes. Bet, nu, mans redzējums ir tāds, ka mums ir jāsēž pie viena galda. Lai kā mums varbūt kāds jautājums vienam otram varbūt liktos savādāk risināms, bet šis kopsaucējs ir jāatrod.

Viens no tuvākajiem jautājumiem, kas mums droši vien ir jārisina, piemēram, ir šīs pašas biogāzes jautājums. Tas ir tehnoloģiskajā procesā. Ja mēs varam teikt, ka varbūtās atjaunojamo energoresursu jāpārskata visa tā politika, bet viņa ir jāpārskata tā, lai nesagrautu nozari, jo šobrīd diemžēl situācija ir tāda, ka bankas jau sāk zvanīt zemniekiem – ko jūs darīsiet? Cilvēki ir ieguldījuši miljonus, simtus tūkstošu šajā savā procesā, kur viņam ir lopkopība, zemkopība un beigās biogāzes ražošana. Nu, nevar apdraudēt! Šeit, piemēram, ir jautājums, kur mums droši vien būs kopēja pozīcija ar lauksaimniekiem, bet droši vien būs ļoti smaga diskusija ar Ekonomikas ministriju, kas šobrīd vērtē, kā pēc iespējas ātrāk atteikties no šī obligātā atbalsta.

Arī par to pašu migrāciju – nu, mans viedoklis pamatā nav mainījies, mēs ar lēta darbaspēka ieviešanu varam nodrošināt vienu gadu, divus, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

Nav gan, taču lauksaimnieki droši vien grib strādāt arī šogad un nākamgad, nevis gaidīt, kamēr Parādnieks uztaisa nākamo laukstrādnieku paaudzi.

Nē, nu, var jau tā, kā Indrānos – vecīšus uz pirti, un mājā dzīvos cilvēki kaut kur no citurienes. Labākajā gadījumā uz pirti.

Vilnītis arī teica, ka LOSP plāno atkārtoti valdībai iesniegt lauksaimnieku NVO vienošanos par darbiem, kuri valdībai jāapņemas īstenot. Kas tie ir par darbiem, un vai esat apņēmies tos īstenot?

Nu, mums bija diskusija, mēs tikāmies – toreiz vēl Ministru prezidenta kandidāts Kariņa kungs un zemkopības ministra kandidāts Gerharda kungs tikās ar lauksaimnieku organizācijām, kur pie galda sēdēja gan LOSP, gan Zemnieku saeima, kas ir galvenie spēlētāji, un, protams, šie jautājumi bija – gan par to, lai būtu taisnīgs finansējums, un, ja nepieciešams, līdzfinansēt, jautājumi par to pašu pievienotās vērtības nodokli. Tas saraksts ir, jā. Protams, ir lietas, par kurām mēs varam vienoties un kas deklarācijā tika ierakstītas. Par to, ka mums jāiet uz šo taisnīgumu, jāizvērtē, vai mēs šo PVN samazinājumu varam veikt. Bet, nu, ir skaidrs, ka ir lietas, kuras ne zemkopības ministrs, ne Ministru prezidents nevar apsolīt.

Piemēram?

Piemēram, ka mēs garantēsim tik un tik naudas rīt un parīt, uzreiz.

Vai prasīja konkrētas summas?

Protams.

Vai neiznāks tā, ka lauksaimniecības politiku noteiks nevis Nacionālās apvienības ministrs, bet gan Zaļo un zemnieku savienības kontrolētās tā dēvētās nevalstiskās organizācijas?

Kāpēc jūs domājat, ka viņas ir Zemnieku savienības kontrolētas?

Piemēram, LOSP valdes priekšsēdētājs bija Armands Krauze, kurš pēc tam kļuva par ZZS valdes priekšsēdētāju un joprojām ir LOSP valdē.

Bet mēs pat nezinām, kas būs Zemnieku savienības kongresā, kas notiks.

Bet vai LOSP ir nevalstiska organizācija?

Jā.

Bet to finansē no Zemkopības ministrijas budžeta.

Viņa ir ierakstīt likumā kā konsultatīvā organizācija Zemkopības ministrijai, un šobrīd tur ir vairāki desmiti dažādu organizāciju pārstāvētas – gan lielākas saimniecības, gan mazākas saimniecības pārstāvošas dažādas nozares, sākot no bioloģiskajām, beidzot ar mežiem un zivsaimniecībām. Tur ļoti daudzas dažādas un arī pretēju viedokļu. Es atceros, piemēram, pagājušoreiz kā vides ministrs tiekoties, pacēlās diskusija par šiem vēja parkiem, un [viedokļi] bija diametrāli pretēji.

Kāda summa Zemkopības ministrijas budžetā paredzēta LOSP un citu lauksaimnieku organizāciju finansēšanai?

Mēs sameklēsim skaitļus. (Ministra palīdze pēc intervijas informēja, ka lauksaimnieku organizācijām no ZM budžeta samaksāti 494 tūkstoši eiro – red.) Es domāju, ka sadarbība ar nevalstiskām organizācijām šobrīd mums ir ļoti labi attīstīta visā valstī kopumā. Mums ir Sabiedrības integrācijas fonds, kas atbalsta nevalstiskās organizācijas, mums ir memorands ar nevalstiskajām organizācijām valdības līmenī. Visas ir ļoti spēcīgas un ļoti dažādas. Mēs varam teikt, ka viena ir labējāka, otra liberālāka, bet nesadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv konkrētu nozari, es domāju, nebūtu pareizi.

Tātad LOSP finansē Zemkopības ministrija?

Ir vesela virkne nevalstisko organizāciju, kas saņem tiešu finansējumu no Sabiedrības integrācijas fonda, valsts naudu. Vai arī Vides aizsardzības fonds.

Un LOSP tepat šajā mājā arī sēž, vai ne?

Mūsu mājā, kā redzat, ir 23 stāvi. Visu pat šobrīd ministrija neizmanto. Agrāk te bija astoņas ministrijas, desmit, šobrīd šeit ir viena.

Bet jūs šo kārtību nemainīsiet?

Nē, nu, te ir jāskatās, kā mēs kopā valstī varam nodrošināt šo sadarbību ar nevalstiskām organizācijām. Es domāju, ka mēs varētu soli pa solim varbūt arī iet un pārskatīt Sabiedrības integrācijas fonda lomu, kā šī sadarbība notiek, skatīties, kas notiek, iespējams, arī vides jomā.

Kāpēc tik uzstājīgi piesaucat Sabiedrības integrācijas fondu? Atšķirībā no tā finansētajām lauksaimnieku organizācijas apvieno tūkstošus turīgu cilvēku, tomēr arī tās finansē valsts.

Būs mums ir nepieciešama šī viņa sadarbība. Nav nepieciešams, lai katrs zemnieks sēdētu uz savu lauciņa un mēģinātu cīnīties. Starp citu, viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka šī kooperācija diemžēl nav pietiekama. Diemžēl nav pietiekama. Viņa ir ļoti labi izveidojusies, piemēram, augkopības nozarē, piemēram, graudkopības nozarē, kur mums tiešām ir ļoti labi kooperācijas piemēri kā LATRAPS. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz lopkopību, skatāmies, piemēram, uz piena nozari – tas, ka nav izveidojusies pilnvērtīga sadarbība starp zemniekiem, nostāda viņus daudz negatīvākā stāvokli attiecībā pret citām nozarēm. Mums ir katrā ziņā noteikti jāveicina šī sadarbība starp lauksaimniekiem.

Nē, nu, skaidrs, ka var droši vien nepatikt tur partejiskā piederība, es arī neteiktu, ka mums būtu viegli strādāt tāpēc, ka ir citas partijas pārstāvība, bet, nu, tā ir realitāte. Es jau domāju, ka tas viss ar laiku mainīsies, mēs paskatīsimies, kādi būs šie te kongresi, kādi būs lēmumi.

Kādi kongresi?

Zemnieku savienības, citi kongresi. Ir grūti prognozēt.

ZZS droši vien nav apmierināta ar to, ka palikusi opozīcijā. Vai Nacionālā apvienība palīdzēs tai nonākt valdībā?

Nē, nu, redziet, mēs šobrīd esam pieņēmuši lēmumu – mēs esam tanī valdībā, kāda ir izveidojusies, ko Kariņa kungs ir sastādījis un ko Saeima ir atbalstījusi. Mēs redzam, cik grūti un smagi tas nāca, kāds ir šis sadalījums. Nu, es domāju, ka vēlēšanu rezultāti ir pietiekami skaidri parādījuši to, ko vēlas Latvijas pilsoņi. Ja pilsoņi aizgāja nobalsot, nu, šobrīd šī valdība ir izveidota atbilstoši tam, kāds ir bijis šis balsojums. Vai izdosies, vai ir iespējams kādā citā – nu, es neredzu, ka pagaidām būtu kādas citas iespējas.

Cik ilgi būs pagaidām?

Nu, kā mēs redzam, notiek straujas izmaiņas, mēs redzam, ka ir partijas, kur ir iekšējās pretrunas.

Kāda ir jūsu prognoze, cik ilgi šī valdība noturēsies?

Es domāju, ka lielā mērā tas, cik ilgi šī valdība noturēsies, ir atkarīgs no tā, vai valdībā pārstāvētās partijas spēs samierināt savas ambīcijas tieši tādos jautājumos kā budžeta pieņemšana.

Šā budžeta vai nākamā?

Visticamāk, nākamā. Te jau, visdrīzāk, nav atkarīgs no tā, ko mēs visi kopā sadarīsim, bet no tā, ko katrs izdarīs savā partijā, cik lielā mērā viņš savas ambīcijas spēs izvērtēt atbilstoši reāli pieejamiem līdzekļiem.

Bet Nacionālā apvienība būs jebkurā valdībā. Kādu ministra amatu jūs gribētu sev nākamajā valdībā?

Es domāju, ka diez vai man… Es jau teicu, visi šie amati ir tomēr līdzīgi, saistīti ar ekonomisko attīstību, saistīti ar specifiskām tautsaimniecības nozarēm. Nu, nekādā gadījumā es, piemēram, sevi neredzētu varbūtās, kas saistīti ar kultūru, ārlietām un to pašu labklājību, veselību. Un es arī domāju, ka ir ļoti būtisks jautājums arī, protams, par paaudžu nomaiņu. Mums tomēr ir virkne jaunu politiķu partijā un, ja nenotiek paaudžu nomaiņa, tad mēs varam nonākt tur, kur jau agrāk nonākušas virkne citu partiju.

Bet vai jums ir kāds sapņu ministra amats – vislabākais no visiem, kurā jūs gribētu strādāt?

Nē, nav man sapņa amata! Un es jau savulaik, strādājot par valsts sekretāru, varētu teikt, biju savā tādā komforta zonā. Bet, nu, tad nāca krīze, krita Kalvīša valdība, un tad 2007. gada 20. decembra dienā, sēžot bērnudārza izlaidumā, saņēmu šo uzaicinājumu kļūt par ministru. Katrā ziņā bija skaidrs, ka… Ai, nu, labi, tās ir nianses.

Komentāri (8)

Sskaisle 11.03.2019. 11.51

es nesaprotu, kāpēc latviešu tautai būtu jāaizstāv valsts, kura aizstāv tikai likumīgus bandītus
es uzskatu, ka tautai ir jāsāk bruņoties pret valsti, kura to iznīcina arvien atklātāk

Finmnistre paziņo, ka nav ko nīdēt par nodokļu reformu, ka varēja būt daudz sliktāk – tā pati Ministre, kura visai ministrijai izmaksāja milzu prēmijas, palielināja budžetu

klau – nu gebelss ir peļu sūds un čekisti var mierīgi sakalsts savās asinīs – tā viņu propagamda ir nieks, ja salīdzina , kas notiek Latvijā šodien

nemaz nebrīnos ka pie varas nostiprinās kAIMIŅVEIDĪGIE ar v ēl izkropļotāku vēl absurdāku politiku

Valsts ieņēmumu dienests (VID) nesaskata šķēršļus Nodokļu pārvaldes direktorei Sandrai Kārkliņai-Ādminei ieņemt augsto amatu, pat ja viņas vīrs ir iekļauts riska personu sarakstā.

https://jauns.lv/raksts/zinas/321986-ar-kukuldosana-apsudzeta-igaunijas-miljonara-osinovska-lidzdalibu-riga-dibinats-jauns-uznemums

Osinovskis un “Latvijas dzelzceļa” bijušais valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis apsūdzēti par kukuļošanu. Atbilstoši apsūdzībai Osinovskis 2015.gada vasarā nodevis Magonim aptuveni 500 000 eiro kukuli saistībā ar “LDz ritošā sastāva servisa” daudzmiljonu iepirkumu – vecu dīzeļlokomotīvju iegādi no Osinovskim piederoša uzņēmuma “Skinest Rail”. Abi apsūdzētie savu vainu neatzīst.

Komercreģistrā kompānija “Maskavas iela 463” iegrāmatota ceturtdien, 7.martā. Tās juridiskā adrese ir Maskavas iela 463, Rīgā, kas ir arī “BRC” juridiskā adrese.
Tikai tagad Latvijas iedzīvotāji sāk apjaust pirms gada ieviestās sarežģītās algas nodokļu reformas sekas – gada ienākumu deklarācijā jau gandrīz 20 tūkstošiem strādājošo fiksēts pienākums piemaksāt nodokļus. Šādu potenciālo nodokļu parādnieku, iespējams, varēja būt mazāk, ja reformas sākumā netiktu pieļautas kļūdas, ziņo LNT TOP10.
Iepriekšējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola atzina, ka tā laika valdība gribējusi kā labāk, tomēr tagad redzams, ka apjomīgās izmaiņas vajadzējis skaidrot vairāk. “Viena mācība, ka tik lielas izmaiņas īstenojot, ir jāskaidro, jāskaidro, jāskaidro! Var redzēt, ka diezgan liela sabiedrības daļa nebija uztvērusi, ka tas attiecas uz viņiem,” atzina ministre. (Foto: LETA)

+4
-2
Atbildēt

1

    J.šveiks > Drosma 11.03.2019. 15.44

    redzu mīlīt kā esi uzvilkusies uz visām negācijām , kādas vien mūs vajā . Nepārpūlies ar komentiem , te nav tādu intelektuāļu , kuri Tavos komentos iedziļinātos , bet ja tas atvieglina Tvus dvēseli , tad uz priekšu. Man personīgi pietruūkst diplomātiskās izglītības , tādēļ tajos sū*os neiedziļinos , man jau tas ir sen zem svārku ļipas. Secinājums , mazāki kreņķi , ilgāk dzīvosi

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

Sskaisle 11.03.2019. 11.37

it kā citā sakarā un tomēr kopsakarā

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/rakstniece-sandra-vensko-un-vinas-romans-adele.a115390/#login
Es cenšos saprast , bet nav pārliecība, ka man izdodas – kas ir pirmais – mūsu literatūras spēja kaut ko radīt tikai minorā, tikai par upuriem – bezpalīdzīgiem un bezcerīgiem , par latviešu tautas nespēju, tuvo nāvi utt. , vai lūk , literatūra nosaka , ietekmē to postu, kurā dzīvojam degradējoties vēja ātrumā ….

vai ir otrādi – vai mūsu dzīves posts – kari, okupācija, kolaborācija – vai tas nosaka mūsu literatūras impotenci –

es pat lāgā “uzskatīt” Vensko grāmatu nespēju – kur nu vel lasīt

Jau Ikstenas Mātes piens man nebija pieņemams ar šo visaptverošo cietēja stāstu , ģimenes nespēju, neesamību, visas = absolūtās vainas novelšana uz citiem – uz tiem tur – absolūta nespēja izvērtēt, izanalizēt sevi, savu ģimeni, kopienu – atbildību gan es, gan mēs personā un tikai tad tie viņi , tie citi ….

Tas ir vienkārši drausmīgi – es tagad klausos par RS – visi ka traki – ušakovs tā, ušakovs šitā – krievi tā un krievi šitā – Svētā Debess – ko tad latvieši – sasieti gulēja pagrabā , kamēr ušakovs pa Rīgu saimniekoja ? Rīgu izsaimniekoja

Nekā personīga Sandrai Vensko un visām šīm runātājām un rakstītātājām – bet – būtu mana teikšana – es šos gaudu darbus publicēt aizliegtu – vai atļautu tikai vienā lielā melnā gaudu gada grāmatā un viss –

es saku nē un miljons reižu nē , kad māksla – tās radītāji pelna šādā veidā –

+4
-2
Atbildēt

0

andrejs 11.03.2019. 20.50

Labas atbildes uz stulbiem jautājumiem.

+2
-2
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu