Galvenais ir nekaunība! • IR.lv

Galvenais ir nekaunība!

Aktrise Lidija Freimane dārza darbos. Foto no privātā arhīva
Katrīne Pasternaka

Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam uz pavasari knieš pirksti — drīz varēs strādāt dārzā! Man gan bija jau ap četrdesmit, kad sajutu tā burvību. Bērnībā, kad mamma aktrise Lidija Freimane Baltezera dārzā sēja un stādīja, mēs ar māsu Kristīni darījām visu, lai no tā izvairītos. Raimonds Pauls, kas dzīvo mums kaimiņos, apgalvo, ka joprojām atceroties, kā mēs esam loderējušas.

Bet manas pirmās atmiņas ir no mājas Ziepniekkalnā. Mamma ar papu Jāzepu Pasternaku īrēja dzīvokli mājā, kas reiz piederējusi Rīgas mērniekam. Tur bija divi dzīvokļi, un mūsējā bija viena istaba, kurā nedrīkstēja iet — kā pasakās par Zilbārža pili. Saimnieks pats tur reizēm parādījās kā tāds spoku tēls. Un mājai apkārt bija milzīgs dārzs. Runāja, ka Arvīds Grigulis tieši to aprakstījis romānā Cilvēki dārzā — par vijolnieces un burvju mākslinieka mīlestību. Režisors Arvīds Krievs vēl uzņēma par to filmu. Mammai tur auga rozes, vasarās, protams, salāti un dilles — viņa bija īsta zaļēdāja un visu padomju laiku skuma, ka vienīgie «zaļumi», ko veikalā varēja dabūt, bija skābēti tomāti. Tāpēc mamma visu centās izaudzēt pati. Tajā mājā mums bija istaba, kur logi bija pa divām sienām, un tur uz palodzēm, pavasari gaidot, tika sēts un piķēts.

Mēs ar Kristīni mammu redzējām diezgan reti, jo viņa bezdievīgi daudz strādāja, bet, kad bija mājās, mēs devāmies garās pastaigās pa Ziepniekkalna pļavām, kas tolaik bija guļamrajona vietā. Tur ziedēja puķes, bija strauti ar kurkuļiem, ganījās govis. Mammai vienmēr bija līdzi maza šaufelīte, un mūsu uzdevums bija vākt govju pļekas dārza mēslošanai. Kopš tā laika man govju pļekas ir ļoti tuvas, jo saistās ar mammu un viņas piedzīvojumu stāstiem. Lai kur mamma brauktu, vienmēr kaut ko atveda dārzam — kaut vai izraka stepē. Viņa bija arī Starptautiskā teātra institūta pārstāve no Padomju Savienības, jo viņa zināja svešvalodas. Tā viņa laiku pa laikam tika arī uz ārzemēm. Un viens mammas stāsts ir par īstu kontrabandu. Viņi ar slaveno krievu aktieri un režisoru, Alises Frendlihas vīru Juriju Vladimirovu bijuši Londonā. Katram izsniegtas dažas mārciņas, bērniem arī gribas kaut ko atvest — mums ar Kristīni tika apaļas plastmasas saulesbrilles. Un Vladimirovs saka: Ļida, pošļi na bazar! (Lida, ejam uz tirgu!) Tur mamma ieraudzījusi mazus, mazus ābeļu stādiņus, kas ziedot vīnsarkaniem ziediem. Mammai to ābeli vajag tā, ka acīs cērt. Viņa noskaita no savām desmit mārciņām, cik prasa, pilnīgi laimīga dodas prom un tikai pie viesnīcas apķeras — Jēzus Marija, kā tad es to ābeli ievedīšu Padomju Savienībā! Pridumajem (izdomāsim), atbild Vladimirovs, kurš pats ir nopircis akvārija zivtiņas. Brauc viņi atpakaļ ar vilcienu, un Brestā ir robeža un kontrole. Vladimirovs ielaiž savas zivtiņas termosā un uz to brīdi uzskrūvē vāku. Mamma izņem no «čehola» garo lietussargu, rūpīgi, rūpīgi ievīsta tur savu ābelīti un grib jau kaut kur slēpt. Bet Vladimirovs saka: nekā, visam jābūt acu priekšā — man neviens nevar liegt dzert no termosa tēju un tev — staigāt ar lietussargu. Glavnoje — naglostj! Galvenais ir nekaunība!

Tā ābele joprojām ir mūsu Baltezera zemītes centrs, pavasarī zied kā lillā rozā mākonis, un tās atvasītes tagad aug kaimiņu dārzos. Mammas zaļie pirkstiņi un Vladimirova kontrabandista talants daudziem ir nesis prieku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu