Aktrise Lidija Freimane dārza darbos. Foto no privātā arhīva
Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam uz pavasari knieš pirksti — drīz varēs strādāt dārzā! Man gan bija jau ap četrdesmit, kad sajutu tā burvību. Bērnībā, kad mamma aktrise Lidija Freimane Baltezera dārzā sēja un stādīja, mēs ar māsu Kristīni darījām visu, lai no tā izvairītos. Raimonds Pauls, kas dzīvo mums kaimiņos, apgalvo, ka joprojām atceroties, kā mēs esam loderējušas.
Bet manas pirmās atmiņas ir no mājas Ziepniekkalnā. Mamma ar papu Jāzepu Pasternaku īrēja dzīvokli mājā, kas reiz piederējusi Rīgas mērniekam. Tur bija divi dzīvokļi, un mūsējā bija viena istaba, kurā nedrīkstēja iet — kā pasakās par Zilbārža pili. Saimnieks pats tur reizēm parādījās kā tāds spoku tēls. Un mājai apkārt bija milzīgs dārzs. Runāja, ka Arvīds Grigulis tieši to aprakstījis romānā Cilvēki dārzā — par vijolnieces un burvju mākslinieka mīlestību. Režisors Arvīds Krievs vēl uzņēma par to filmu. Mammai tur auga rozes, vasarās, protams, salāti un dilles — viņa bija īsta zaļēdāja un visu padomju laiku skuma, ka vienīgie «zaļumi», ko veikalā varēja dabūt, bija skābēti tomāti. Tāpēc mamma visu centās izaudzēt pati. Tajā mājā mums bija istaba, kur logi bija pa divām sienām, un tur uz palodzēm, pavasari gaidot, tika sēts un piķēts.
