Monta Kroma (1919—1994) ir savāda un savrupa parādība latviešu dzejā. Pretrunīgi uztverta dzīves laikā, šodienas jaunajiem dzejniekiem viņa kļuvusi par spožu vadzvaigzni, košāko modernisti
Vārdi «mīlēt», «dzīvot» un «dzejot» Montai Kromai bijuši sinonīmi. Tāda sajūta rodas, lasot laikabiedru atmiņas vai runājot ar tiem, kas viņu pazina. «Dzimusi dzejniece,» saka gleznotāja Helēna Heinrihsone, kas gadu desmitiem bijusi Kromas draudzene, uzticības persona, pirmā viņas dzejoļu uzklausītāja un kritiķe.
Montai Kromai 27. februārī būtu bijis simts. Pagājušā gadsimta 60.—70. gadi nupat daudziem kļuvuši interesanti, jo tas bija spējš mākslas uzplaukuma laiks cerību pilnajā padomju «atkusnī». Tas atsaldēja arī Montas Kromas līdz tam stingros sociālistiskā reālisma grožos turēto dzeju. Tagad literatūrzinātniekiem ir daudz aspektu, no kuriem lūkoties uz viņas pantiem, var vērtēt tos postkoloniālisma, feminisma vai citu -ismu gaismā. Bet toreiz tie vairumu šokēja, mazākumam atklāja, cik tieši dzeja var izteikt cilvēku no galvas līdz kājām, no prāta līdz visdziļākajiem instinktiem. Montas Kromas dzeja ir vispatiesākā leģenda, ko par viņu iespējams uzrakstīt.
Es runāju par viskautko
Daudziem (arī man), kam skolas pirmajās klasēs nācās lasīt Montas Kromas «piektās klases skolnieka stāstu» Svinīgais solījums, durvis uz viņas dzeju pēc tam bija ciet. Ja vien negadījās literatūras skolotājs vai draugi, kas bija atklājuši pavisam citu Montu Kromu. Jo 1947. gadā latviešu literatūrā ienāk dzejniece, kas ne tikai turas pie stingra pantmēra un kārtīgām četrrindēm, bet arī pie cietām padomju klišejām. Bijusī pagrīdniece, bijusī frontiniece, partijas biedre kopš «Latvijas laikiem», pareiza un… neinteresanta, tāda viņa var šķist. Vai tā tas arī ir? Jā. Un nē.
Monta Apse piedzimst Jelgavas drēbnieku ģimenē, tēvs nomirst, kad meitenei ir tikai gads. Tālāk jau ir Rīga. Māte aiziet, kad Montai ir septiņpadsmit un viņa mācās 2. ģimnāzijā. Meiteni pie sevis paņem klasesbiedrenes māte Lidija Erna Pārupe, un, kā rakstīts Vikipēdijā, viņa nokļūst «audžuģimenē, kur valdīja kreisie uzskati». «Tā bija, tā bija!» smiedamās saka Helēna Heinrihsone, Pārupes mazmeita, kas joprojām dzīvo tajā pašā Baznīcas ielas nama augšstāva dzīvoklī. «Viss bija — spiritisms un komunisms. Kas tik šajā dzīvoklī nav noticis — šķīvīšu dancināšana un karogu šūšana.» Brīvdomība — tas būtu īstais vārds, lai apzīmētu Pārupju ģimenes garu. Kas vēl vajadzīgs romantiskai, daudz un aizrautīgi lasošai meitenei, kas jau agrāk uzstājusies mātes šūšanas darbnīcā ar revolucionāriem priekšlasījumiem:
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.