Valsts nozagtie bērni • IR.lv

Valsts nozagtie bērni

1
Aploksne ar fotogrāfijām, kurās Uve Majs redzams pēc atņemšanas vecākiem un adopcijas. Foto — Der Spiegel
Anete Grosbongarte, © Der Spiegel

Bijušās Austrumvācijas varas iestādes mēdza atņemt bērnus «politiski nepareiziem» vecākiem un nodot tos adopcijai. Šis komunistiskā režīma šaušalīgais aspekts līdz šim nav pienācīgi izmeklēts. Taču beidzot tas ir sācies

Kad Uve Majs atceras bērnību, viņam prātā nāk Zāles upe. Metot lielu loku, tā lēnām plūda garām vecāku mājām Kalbes mazpilsētā, kas atrodas uz dienvidiem no Magdeburgas. Bija jāpārskrien pāri ielai un jānokāpj pa dažiem pakāpieniem, lai iemērktu kājas ūdenī.

Uve stāsta, ka kopā ar mazāko brāli Tomasu pie upes spēlējušies katru dienu, kamēr vecāki strādāja. Tēvs — rūpnīcā, kas bija lielākā dzelzs sagatavju piegādātāja Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Māte bija autobusu biļešu pārdevēja.

Viss mainījās 1961. gada sākumā. Kādu dienu, kad viņš ar brāli spēlējās pie upes, nepazīstama balss aicināja: «Ātri nāciet mājās!» Virtuvē stāvēja sveši vīrieši. Tēvs sēdēja uz krēsla un raudāja: «Mammīte ir prom. Es vairs nevaru viens pats jūs pabarot. Jums kādu laiku būs jāpadzīvo citās mājās.» Tā bija pirmā reize, kad Uve redzēja savu tēvu raudam. Zēnam bija seši gadi, mazākajam brālītim — trīs.

Pēc tam viss notika ātri. Kāda sieviete, visticamāk, no bērnu labklājības dienesta, sapakoja somā zēnu mantas un aizveda brāļus uz bērnunamu netālajā Šonenbekā. Pie tēva atļāva palikt tikai vecākajam brālim Herbertam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu