Kamolu māsas • IR.lv

Kamolu māsas

Pirmais iemesls kopā sanākšanai bija rokdarbnieču vēlme iemācīties ko jaunu. Tagad tikpat svarīgs iemesls ir kopā būšana. Foto — Reinis Inkēns
Krista Vāvere

Reizi nedēļā viņas sanāk kopā, lai adītu, spriestu par dzijas kamoliem un vienkārši parunātos. Savu rokdarbnieču kopu sievietes nosaukušas noslēpumainā vārdā — par Zilajām durvīm

r pelēks, vējains laiks. Ideāla diena, lai paliktu mājās pidžamā pie televizora un karstas ķirbja zupas. Nevienu nesatikt, neredzēt. Vai tieši otrādi. Ideāla diena, lai uzvilktu pašadīto Islandes džemperi un silto cepuri, uzkrāsotu košas lūpas un dotos piedzīvot vēju, drēgnumu un cilvēcisko siltumu. Kurp? Ja ejat uz Zilajām durvīm, paķeriet līdzi adāmadatas! Kamolus varēs satīt uz vietas.

Rokdarbnieču grupā Zilās durvis šī ir īpaša diena: dalībnieces ierodas ar mājasdarbu — rokdarbu, kurš radīts, iedvesmojoties no krāsu salikuma kādā fotogrāfijā: uz spilgti rozā fona zaļi zāles stiebri. Krāsas ir vienīgais pieturas punkts — pārējais ir autoru izvēle. Arī pats priekšmets. Tas var būt jebkas, ar vienīgo noteikumu: tam jābūt sarežģītajā krāsu salikumā — spilgti rozā ar sulīgi zaļo. Atšķirībā no skolas, kur mājasdarbs nozīmē retākas skolēnu rindas, šeit tas pulcē lielāku apmeklētāju skaitu. Klāt būs pat tās rokdarbnieces, kuras nāk reti. Pirmās sievas jau ieradušās, un pie sienas karājas pirmie mājasdarbi — koši džemperi. Blakus telpa ir adījumu, kamolu, spoļu un dzijas maisu pilna. Tā ir kā dziju bibliotēka, kurā katra rokdarbniece var izvēlēties adījuma krāsas un satīt dažādo toņu dzīparus lielā kamolā. Vēl viens iemesls, kādēļ ir vērts sanākt kopā — tā ir izdevīgāk. Ja adījumam vajag tikai dažas rindas zaļā, veikalā parasti jāpērk visa spole, bet šeit var notīt tik, cik vajag, un par to arī maksāt. Pie šiem plauktiem sācies vairums adījumu. Pār spolēm slīdošās acis saskata ne tikai to, kas ir satīts, bet arī to, kas no tā var tapt. Vai ķieģeļu sarkanais saskan ar šo pēcpusdienas pelēko? Vai labāk ar to tumši zilo? Šī ir adrenalīna un aizrautības istaba. Ieraudzīt, izvēlēties, izdomāt — tajā ir tik daudz prieka!

Mūsu sarunas rit triju tītavu troksnī. Neviena šeit nesēž dīkā — ja rokās nav rokdarba, caur pirkstiem tik un tā slīd dzijas pavedieni. No dažādu krāsu diegiem satīto sauc par dizaina kamolu. Krāsa kamola iekšpusē atšķiras no ārpusē redzamās. Tam, kurš kamolu nopērk vai saņem dāvanā, nav ne jausmas, kādā krāsā adījums beigsies. Tas ir noslēpums, kuru zina tikai kamola autore. Zvirbuļbērna spārns, no pilsētas olām puskults gogolmogols, aveņu lapas otra puse, pie durvīm klauvē, teļa gaļas krāsa, cērmju krāsa — katra krāsa nopelna savu nosaukumu. Kad adītājas runā par krāsām, viņu valoda ir tikai šai ciltij saprotama. Kad Džigita stāsta, ka beidzot dabūjusi cērmju krāsas dziju, lai nu svešais saprot, vai tā tiešām bijusi kārotā krāsa! Una paskaidro: «Tā ir tāda krāsa, ko vienu pašu cilvēkam nevajag vilkt.» Nosaukuma autore Anita smejoties piebilst: «Ar cērmju krāsu domāju visu to, kas ir nekrāsa. Viss, kas ir bēšs, palss. Es to domāju ar nicinājumu, pārākuma sajūtu! Vissmieklīgākais krāsas nosaukums latviešiem ir sūnu zaļais. Neviena sūna nav tādā zaļā krāsā, ko saucam par sūnu zaļo. Re, šī ir sūnu zaļā jaka! Atrodi man tādu sūnu! Sūna ir vai nu sudrabaina, tā zaļā, vai sinepju krāsas. Es pat gāju uz veikalu skatīties, kādā krāsā ir sinepes! Visparastākajā veikalā ir 10 veidu sinepes! Nebiju iedomājusies, ka būs tik daudz. Nu, varbūt viena, divas… Bet desmit dažādas! Pilnīgi visa iespējamā gamma.»

Krāsas un koši pārsteiguma dzīpari kā harmoniju apstrīdošs huligānisms ir šo rokdarbnieču firmas zīme. Pēc tās adītājas un valkātājas atpazīst Zilo durvju saimnieces Anitas Masaļskas klātesamību vai autorību. «Šovasar sākām braukt pa tirdziņiem. Vienā pienāk sieviete un vaicā, vai mēs pašas to esam adījušas. «Jā,» es saku. Viņa atbild: «Tikai nevajag! Tos ada tikai Masaļska Anita!» Kad teicu, ka tā ir mūsu skolotāja, sieviete nomierinājās.» Brīvība — tā vienā vārdā adījumu stilu apraksta Una: «Anita ir ietekmējusi mūsu stilu. Ko tik nepareizāk var izdarīt, tas jādara! Gleznot nemāku, taču šeit man ir sajūta, ka varu ar krāsām izpausties un uzgleznot to, ko gribu.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu