Bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko: Krievijas problēma nav tikai Putins, bet miljoniem putinu
Runāsim par vieglām tēmām, intervijas sākumā ironiski saka bijušais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, kurš ieradies Rīgā uz starptautisku konferenci par jaunu vīziju apvienotai Eiropai. Tikai pirms dažām dienām, 25. novembrī, Krievija starptautiskajos ūdeņos Azovas jūrā uzbrukusi trim Ukrainas kuģiem un sagrābusi tos kopā ar vairāk nekā 24 jūrnieku apkalpi.
Paša Juščenko vārds Ukrainas vēsturē ierakstīts ar uzvaru 2004. gada prezidenta vēlēšanās, pirms kurām viņu mēģināja noindēt ar dioksīnu — politiķis izdzīvoja, bet sakropļotā seja joprojām atgādina notikušo. Toreiz viņa sīvākais pretinieks bija prokremliskais kandidāts Viktors Janukovičs, kurš sākotnēji tika pasludināts par uzvarētāju, bet pēc Oranžās revolūcijas jeb vairāk nekā mēnesi ilgiem tautas protestiem pret rezultātu falsifikāciju notika atkārtotas vēlēšanas, kurās Juščenko uzvarēja.
Pēc izglītības ekonomists, strādājis bankās, bijis Ukrainas valdības vadītājs un Centrālās bankas vadītājs, Juščenko tagad izveidojis institūtu, kas nodarbojas ar demokrātijas un integrācijas problēmām. Viņš arī veido Ukrainas kultūras muzeju, bibliotēku un arhīvu, lai parādītu, «kur rodas nacionālā identitāte un vienotība, kas jāievēro politikas ikdienā, sākot ar valodas politiku, atmiņu, kultūru». Juščenko daudz laika velta politiskajām debatēm. Ieradies Rīgā, lai diskutētu par reģiona drošības jautājumiem konferencē, kurā Krievijas militārās eskalācijas jautājums ir dienaskārtībā. «Ja tu nespēj atbildēt uz jautājumu par drošību, tad nevari atbildēt ne uz vienu citu jautājumu — jo tas skar ikvienu un katru dienu,» saka bijušais Ukrainas prezidents.
Sāksim ar aktuālo situāciju Kerčā. Ko ar uzbrukumu Ukrainas kuģiem vēlas panākt Krievijas prezidents Putins?
Jāsaprot sindroms, kas valda Krievijā pēdējo pusotru desmitu gadu. Kāpēc Krievija ir tik agresīva? Šīs politikas cēlonis ir notikumi Padomju Savienībā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē. Kad Krievijas līderis apgalvo, ka pati lielākā 20. gadsimta traģēdija ir Padomju Savienības sabrukums, var secināt, ka vairāk nekā desmit neatkarīgu valstu izveidošanās, sākot ar Centrālāziju un beidzot ar Austrumeiropu, ir kļūda, kaut kāda neveikla epizode, kas būtu jāaizmirst. Un ir viens veids, kā to aizmirst, — revanša politika. Veidojas politiskais koncepts par «Krievu pasauli». Tas ir posttraumatiskais sindroms, kas krieviem dod ilūziju, ka viņi ar agresiju var atjaunot ne tikai teritoriālo, bet arī ģeopolitisko kontroli pār to telpu, kuru reiz sauca par Padomju Savienību, kas reiz bija viens no globāliem politiskajiem centriem un turēja pasauli spriedzē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.