Stāstot uzņēmēju auditorijās par ekonomikas jaunumiem, jautājumi “kad būs krīze” visbiežāk tiek uzdoti ar bažām, taču pēdējā laikā nereti arī ar ilgām. Daudzi vēlas, lai notiktu kaut kas, vienalga kas, lai tikai darba tirgus atdzistu. Daļai uzņēmumu situācija kļūst kritiska. Dažkārt drauds izrādās nevis konkurenti Latvijā vai emigrācija, bet gan iespēja doties strādāt pāri robežai uz Igauniju. Šāda ikdienas ceļošana kļūst arvien izplatītāka Ziemeļvidzemē.
Algu kāpums gandrīz bez izmaiņām
2018. gada 3. ceturkšņa algu dati rāda darbaspēka izmaksu kāpumu, kas ir nedaudz mazāks par gaidīto, taču tas var atspoguļot arī ienākumu legalizācijas tempa svārstības. Gada griezumā algas auga par 8%. Ceturkšņa kopējo rezultātu jūtami ietekmēja septembris, kad pieaugums bija vien 6,7%, kas visdrīzāk ir vienkārši sakritība. Kopējais pieauguma temps šogad varētu būt nedaudz mazāks par sākotnēji prognozētajiem 9%.
Nav šaubu, ka cīņa par darbiniekiem kļūst arvien sīvāka, darba devēji ir spiesti kļūt arvien pielaidīgāki savās prasībās, līdz ar to algu dati var neatspoguļot pilnu izmaksu kāpuma ainu. Kā autoram nesen teica kāda rūpniecības uzņēmuma vadītājs, kuram ļaušu šeit palikt anonīmam, “ir atgriezušies laiki, kad es nevaru aizsūtīt mājās strādnieku, kurš ir ieradies viegli iereibis, par atlaišanu pat nerunājot”. Ražīguma kāpināšana šādos apstākļos var būt skarbs izaicinājums. Ienākumu legalizācija neapšaubāmi ir apsveicama, bet dažkārt tai uzņēmumos seko slimības lapu ņemšanas vilnis, arī tas rada papildu izmaksas.
Galvenajās eksporta nozarēs algu kāpums ir tuvs vidējam — apstrādes rūpniecībā par 9,2%, transportā par 6,3%. Komercpakalpojumos un informācijas, sakaru pakalpojumos attiecīgi par 7,1% un 8,4%. Vislēnāk jeb tikai par 0,4% algas kāpušas finanšu pakalpojumos, saistībā ar pakalpojumu eksporta krasu sašaurināšanu, turpretim visstraujāk jeb par 15,9% algas palielinājušās medicīnā, kur to acīmredzami nosaka politiski lēmumi.
Eksportētājiem palīdz patērētāju piesardzība
Izmaksu kāpuma radītās konkurētspējas kaites galvenokārt satrauc, domājot tieši par eksporta nozarēm. Iekšējā patēriņa nozarēs uzņēmumi agri vai vēlu apjauš, ka izmaksu kāpumu var pārnest uz galapatērētāju, kurš ir ieguvējs no darba tirgus sasilšanas. Ir svarīgas nianses, piemēram, algu kāpums var arī samazināt nelielo ikdienas patēriņa preču tirdzniecības tīklu spēju konkurēt ar lielajiem, kuriem ir atšķirīga izmaksu struktūra. Algu kāpums var saasināt ēnu ekonomikas radīto konkurences izkropļojumu ietekmi. Taču runa ir galvenokārt par eksportu.
No eksportētāju skatupunkta ir izdevīgs pēc iespējas lēns iekšējā pieprasījuma kāpums, kas viņiem daudz nedod noieta pusē, bet saasina konkurenci darba tirgū. Šajā ziņā situācija viņiem izskatās diezgan cerīga. Ienākumi aug, taču patērētāji nešķiet ieinteresēti tikpat strauji palielināt izdevumus. ESI (Economic Sentiment Index) komponentēs atspoguļotā vēlme izdarīt lielus pirkumus nākamajos 12 mēnešos ir drīzāk lejupslīdoša jau vairākus gadus, tā jau ir ļoti tālu no 2007. gada līmeņa. Savukārt vēlme krāt diezgan pieaug un ir vēsturiski augstākajā punktā.
Tādējādi cilvēku piesardzība glābj eksporta sektoru no vēl lielākām algu kāpuma galējībām. Turklāt uzkrājumi veido resursus, ar kuriem bankas var finansēt uzņēmumu attīstību. Ziemeļvalstu uzkrājumu pārpalikums nebūs pieejams tik brīvi kā laikos, kad kreditēšana uzdzina algu pieaugumu līdz >30% gadā.
Kad ekonomika cieta no kopējā pieprasījuma nepietiekamības — laikā no lielās krīzes līdz apmēram 1-2 gadus nesenai pagātnei (ļoti brīva interpretācija), straujāks patēriņa kāpums būtu bijis vēlams. Šobrīd vēl neatrisināto bezdarba problēmu galvenokārt veido ekonomiskās aktivitātes un cilvēku dzīvesvietu izvietojuma nesakritība. Ilgākā laikā ekonomika spēj kompensēt relatīvu patēriņa vājumu ar eksportu, cilvēkiem un kapitālam specializējoties ārējā pieprasījuma apkalpošanā. Lielāks eksporta īpatsvars arī nozīmē ekonomikas specializāciju un lielākas iespējas darba ražīguma kāpumam.
Algu kāpums rada uzņēmumiem stresu, taču tas finansē uzkrājumu kāpumu, kas savukārt palīdz aizvietot arvien dārgāko darbaspēku ar kapitālu. Arī valstī, kas īsti labi netiek galā ar makro stabilitātes nodrošināšanu, tirgus galu galā visu sakārto. Jautājums tikai, cik laiku tas prasa un kāda ir šī procesa cena plašākā nozīmē — arī sociālā un demogrāfiskā.
Autors ir bankas “Luminor” ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra