Pils drošās rokās • IR.lv

Pils drošās rokās

1
Laurai Lūsei. Foto — Billijs Locs
Gunita Nagle

Kāpēc tieši jaunajai mākslas vēstures un restaurācijas speciālistei Laurai Lūsei Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis vēlējās nodot pili?

Cik drosmīgam jābūt cilvēkam, lai uzņemtos pārvaldīt pili pēc tam, kad to gandrīz pusgadsimtu ir darījis Imants Lancmanis? Latviešu gara aristokrāts, cienīts mākslas un arhitektūras eksperts, daudzu grāmatu autors. Viņa vadībā ir sākta un arī pabeigta Latvijas greznākās pils restaurācija un izveidots muzejs, ko gadā apmeklē vairāk nekā 255 tūkstoši cilvēku. Kas spēs kļūt par Rundāles pils saimnieku pēc viņa?

Lancmanis jau septembrī žurnālistiem teica, ka direktora amatā gribētu redzēt kādu kolēģi, kurš ir pieteicies konkursā. Bet ne mēs zinājām viņa vārdu, ne bija pārliecība, ka Kultūras ministrijas izveidotā komisija, kurā Lancmanis bija tikai padomdevējs, no 16 kandidātiem par labāko atzīs tieši direktora favorītu. Taču notika tieši tā, un nu vārds ir nosaukts — Laura Lūse. Kas viņa ir, no kurienes, ar ko nodarbojusies, lai viņai uzticētu tādu dārgumu kā Rundāles pils?

Meitene no Džūkstes

Gaiša seja bez nevienas laika atstātas rievas, kārtīgi sasukāti, gaiši mati un tumša kleita, kurā 37 gadus vecā Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja izskatās pārlieku atturīga. Vai nu aiz satraukuma, vai ieraduma tūlīt pēc iepazīšanās Laura sāk stāstīt par kādu no gleznām, kas ir pie pils sienām. Uz jautājumiem atbild pārdomāti, labā latviešu valodā, kurā ik pa laikam iespraucas akadēmiskajai literatūrai raksturīgi jēdzieni. Acīmredzot apmulsusi no mediju pēkšņās uzmanības.

Laura nāk no Tukuma novada Džūkstes pagasta, kur bērni zināja Anša Lerha-Puškaiša pierakstītās pasakas, bet skaistu arhitektūru gan nebija iespējas redzēt. Pat no baznīcas pēc kara pāri palikušas tikai drupas. Tāpēc Laura labi atceroties pirmo reizi, kad viņu un brāli vecāki aizveda uz Rundāles pili. Tas bijis 1987. gadā. Apskatei bija atvērtas atjaunotā Zelta un Baltā zāle, kā arī hercogienes buduārs. Sešus gadus vecajai meitenei šķitis, ka nekā skaistāka uz pasaules nav. «Grandiozi,» viņa atceras.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu