Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Laikā, kad Aleksandrs Vorobjovs strādāja par žurnālistu, viņam nebija pat domu par pedagoga profesiju. Šodien viņš ir Mārupes vidusskolas fizikas un matemātikas skolotājs, kā arī audzinātājs 10.a klasei. Pavadījis pedagoga darbā jau desmit gadus, Aleksandrs saka, ka lēmums kļūt par skolotāju ir labākais, kas ar viņu noticis.
Fizmats ar pieredzi žurnālistikā
Vairākus gadus strādāju par žurnālistu un tas man ļoti patika. Lai cik tas dīvaini būtu, tā bija iespēja likt lietā savu fizmata izglītību. Es strādāju pētnieciskās žurnālistikas nodaļā, iegūtā izglītība man palīdzēja vieglāk izprast, piemēram, dažādas grāmatvedības shēmas, pētīt liela apjoma datus, tos sakārtot un skaidrot, turklāt darbs bija ļoti interesants. Pirms desmit gadiem mainījās laikraksta īpašnieki, jaunie nebija gatavi uzturēt analītisko nodaļu, un man tika piedāvāts biznesa apskatnieka postenis. Šis piedāvājums īsti neuzrunāja, tāpēc sāku domāt, ko dzīvē vēlos darīt. Domās pārskatīju savu bērnības sapņu profesiju sarakstu, kurā bija trīs iespējamie varianti: žurnālists, šoferis un skolotājs. Tā kā žurnālista arods jau bija izmēģināts, bet romantisms par šofera profesiju pieaugot bija mazinājies, atlika – skolotājs. Šī joma saistīja jau skolas laikā, mana pirmā piepelnīšanās bija ķīmijas privātstundas vecāko klašu skolēniem, un tas sniedza mazu ieskatu profesijā. Iespējams, lēmumu kļūt par skolotāju būtu pieņēmis uzreiz pēc skolas pabeigšanas, tomēr patraucēja kāds šaubu moments – nebija viegli pieņemt, ka manu darbu vērtēs pēc citu cilvēku sasniegumiem, ne maniem. Tā ir pedagoga profesijas īpatnība – mūs vērtē pēc skolēnu sasniegumiem, bet tagad esmu ar to pilnībā saradis un pieņēmis.
