Velomīlestība

Benita Augule uz velosipēda nekāpj tikai tad, ja uz ceļa ir lieli dubļi vai sniegs. Slidenajā laikā turas pie sava braucamā un stumj, lai nenokristu. «Un ir, kur uzlikt pārtikas maisiņus, nav jānes rokā.» Foto — Ieva Salmane
Ieva Alberte

Ape ir velobraucēju pilsēta. Par tādu izveidojusies bez īpašas stratēģijas un ieguldījumiem. Kā tas iespējams?

Piektdienas rīts nelielajā Vidzemes pilsētiņā ir dzestrs. Ceļi ir gaiši dzeltenām bērzu lapām kā brokastu pārslām nokaisīti. Ir rudens, bet velobraucēji turpina mīties. Nostājos centrālajā laukumā un sāku skaitīt, cik bieži kāds pabrauc garām. Sanāk, ka ik pēc piecām minūtēm. Jāteic gan, ka pusstundas laikā braucēji ir vieni un tie paši — acīmredzot apdara rīta darbus pilsētas centrā.

Ape robežojas ar Igauniju, uz to ved trīs kilometrus garš veloceliņš — vienīgais pilsētā, būvēts pirms diviem gadiem. Taču ne jau šis celiņš radījis Apē pēkšņu velomīlestību. Tā te bijusi vienmēr.

«Ape ir patiesa velopilsēta. Tur nevajag nekādu velo politiku un veloceliņus. Viss notiek dabiski. Visi brauc ar riteņiem, jo tas ir loģiski. Attālumi tādi, ka mašīnai pat motors nepaspēs uzsilt, nav jēgas darbināt,» saka Pauls Timrots, TV raidījuma Zebra vadītājs.

Apes novadā dzīvo 3684 cilvēki, un mērs Jānis Liberts lēš, ka pilsētu var šķērsot, nobraucot trīs kilometrus. Visu svarīgo viegli sasniegt gan ar kājām, gan ar velosipēdu.

Liberts uzskata, ka pilsētnieku braukšanas patika ir meklējama motosportā — Apes mototrase nesen atzīmēja 45 gadu pastāvēšanu. Pārvietoties uz diviem riteņiem Apes cilvēkiem vienkārši ir asinīs. Jauniem un ne tik jauniem.

Divus tādus sastopam pie pensionāru centra Namiņš: Benitu Auguli (67) un  Vladimiru Timofeju (89). Vaicāju, kāpēc nav ķiveru. «Mums taču te nav satiksmes, braucam no viena sakņu dārza uz otru,» smejas Benita. Vladimirs minas katru dienu, lai uzturētu veselību. No automašīnas atteicies pirms gada, bijis pārāk dārgs prieks. «Uzlika tādus nodokļus, ka nespēju mašīnu ar pensiju apmaksāt.» Tagad palūdz bērniem, lai aizved, kur vajag. «Katru dienu braucu ar riteni, un man ir arī — re! — kas,» rāda velosipēdista tiesības. Jaunībā no Apes aizminies apmēram 100 kilometrus līdz Pleskavai, kur dzīvoja viņa vecāki. Katru vakaru Vladimirs apbrauc apkārt pilsētai un iesaka to darīt katram.

Benita no auto atteicās pirms 10 gadiem. Tagad uz kapiem aizminas ar riteni — tie ir apmēram 15 kilometru tālu, tātad sanāk 30 kilometru brauciens. Ar velosipēdu sāka braukt, kad pēc 4. klases bija jāmaina skola, un kaut kā vajadzēja tur nokļūt. «Ritenis stāvēja istabaugšā, to labi atceros. Nonesa, lai sāku mācīties. Visādi gāja, arī dzeloņdrātis izmēģināju.» Benita ir diplomēta grāmatvede un piecu bērnu mamma, viņai ir četri mazbērni. Pēc ilgākas jautāšanas tomēr atzīst, ka kādu reizi «jau esmu piezemējusies, bet tā viegli». Vladimirs piebilst: «Es arī, bet esmu iemācījies pareizi krist.»

Gluži vai katrs Apē uz ielas vai veikalā sastaptais pastāsta par velomaratonu, kas šogad vedis cauri pilsētai. Tajā bija 1200 dalībnieku. Vivus.lv MTB maratonu pirms 11 gadiem sāka rīkot vietējie — Mairis Levans, Mārtiņš un Sandris Januši un Jānis Baltaisbrencis, Veloprofs veikala vadītājs Rīgā un līdzīpašnieks. Sazvanīts Mairis Levans pastāsta, ka šogad maratonā bijis vairāk dalībnieku no pašas Apes un tas viņu priecē. «Arī citās pilsētās daudzi brauc ar riteņiem un darītu to vēl vairāk, bet baidās, ka nozags. Apē šādas problēmas nav. Satiksme ir droša un piemērota, lai bērni dotos uz skolu ar velosipēdu. Apītē velosipēdus mīl. Tas tāpēc, ka pilsētā ir sportiskās tradīcijas,» nosaka Mairis.

Apē noķeram Sandri Janušu. Ja kādam vajag riteni, parasti dodas pie viņa. Tos mīlēdams, laika gaitā apaudzis. «Bērnībā ceriņos meklēju laimītes, vēloties velosipēdu. Tagad, kad man mājās ir kādi sešdesmit, saprotu — laimītes strādā! Ir!» Sandris smejas. Viņa pirmais velosipēds bijis Škoļņik, nokrāsoja to dzeltenu, lai ir tāds pats kā tēta moskvičs.

Sandra kaislība gan ir motokross, jo pa Vaidavas kausu dzīvojas kopš 1996. gada. «Netīšām esmu kļuvis par vadītāju,» viņš smejas. Janušs ir Apes BMX trases idejas autors, tā tika izveidota pirms diviem gadiem. Taču Sandris to sapņoja ierīkot jau tad, kad pašam bija vienpadsmit. «Neviens neļāva. Dusmīgs biju. Nodomāju: kad izaugšu, uztaisīšu,» viņš pasmaida. Ikdienā pats ar riteni brauc mazus attālumus. «Ritenis ir dzīvelīgs. Ritenis ir jāmīl. Ja nemīlēsi, nekur nevedīs,» saka Sandris un aicina atbraukt uz Api maijā, kad mototrasē dubļus spārdīs motocikli Vaidavas kausā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu