Enerģētikas politika partiju programmās – jāsaredz tālāk par rītdienu

Analizējot uz 13. Saeimu kandidējošo populārāko partiju programmas un publiski sacīto, var atrast trīs kopsaucējus, kas raksturo politiķu priekšstatus par enerģētiku Latvijā. Pirmkārt, ir jāatceļ, jālikvidē vai jāreformē OIK, otrkārt, ir jāsamazina enerģijas cenas (pamatā runa ir par elektroenerģiju) un treškārt, – vairāk jāizmanto atjaunojamos enerģijas resursu (t.s. “zaļo” enerģiju). Trīs nozīmīgi un ļoti plaši jautājumi, taču vai ar tiem ir gana, lai viena no svarīgākajām, valsts konkurētspēju atbalstošajām (vai bremzējošajām) ekonomikas nozarēm attīstos atbilstoši tam, kas šajā jomā notiek pasaulē?

Enerģētika ir īpaša tautsaimniecības sfēra, jo tā apvieno vairākus būtiskus faktorus, kas ietekmē valsts konkurētspēju par investīciju piesaisti, par tehnoloģijām, par ražošanas attīstību. Tā lielā mērā nosaka valsts attīstības iespējas un ir (vai nav) bāze labklājībai. Ja vien enerģētikas politikas plānotāji spēj saskatīt tendences, kas mainīs šo tirgu tuvākajos gados un desmitgadēs, un ieviest šīs pārmaiņas konkrētos risinājumos. Vienlaikus, enerģētika ir arī valsts drošības politikas instruments, jo nespēja pašiem saražot gana daudz enerģijas nozīmē tās iegādi no ārvalstīm, taču “produkts” šajā gadījumā ir ierobežots gan no ieguves, gan piegādes viedokļa. Tāpēc enerģija kļūst par ģeopolitiskas ietekmes ieroci. Ne velti priekšvēlēšanu diskusijās lauvas tiesa līdz šim pagājusi spraigā sarunā tieši par enerģētiku.

Ņemot vērā, ka populārāko partiju programmās izskan ļoti atšķirīgi, nereti arī savstarpēji izslēdzoši ierosinājumi, centīšos akcentēt dažas tēmas, kas ir apskatītas politiķu piedāvājumā un saskan ar manu redzējumu par to, kas Latvijai būtu jādara, lai izrautos no enerģiju pamatā patērējošas, neefektīvu valsts atbalsta shēmu uzturošas un novecojušus energorisinājumus izmantojošas valsts statusa.

Atjaunīgie resursi

Teju visu partiju programmās ir runāts par atjaunīgajiem (vai – atjaunojamajiem) resursiem, taču, manuprāt, šī nav “viena no tēmām”, bet gan visu enerģētikas nozari pašos tās pamatos izmainoša tendence, kas būtu jāuzskata par enerģētikas politikas vadmotīvu. Pāreja no t.s. fosilajiem energoresursiem (ogles, nafta, gāze) uz atjaunojamajiem resursiem, ko “saražo” saule, vējš, ūdens plūsma, biomasa un citi, ir šīs nozares rītdiena un parītdiena. No astoņu partiju programmām īpašu akcentu uz atjaunojamajiem resursiem ir likušas tikai trīs.

Atjaunojamie resursi, manuprāt, ir Latvijas līdz šim neizmantotā iespēja. Kā to trāpīgi savā programmā norāda “Attīstībai/Par”: “Latvijas politiķiem, zinātniekiem un uzņēmējiem nav izdevies izveidot tādu kompetenci, kas spētu paaugstināt enerģētisko neatkarību un/vai eksportēt atbilstošās zināšanas alternatīvās enerģijas risinājumu ieviešanā.” Un tieši atjaunojamo resursu sprādzienveidīgā attīstība (tehnoloģijās, pielietojumā, izmantošanas apjomā) visā pasaulē liecina, ka Latvijai te ir labas attīstības iespējas. Ne tikai tāpēc, ka esam bagāti ar ūdeņiem, koksni, vēju un dažos gados – arī sauli –, bet arī dēļ mūsu jauno uzņēmēju un zinātnieku kapacitātes. Šīs nozares attīstīšana ir iespēja ar vienu šāvienu “nošaut” vismaz četrus zaķus – kļūt enerģētiski neatkarīgākiem, nodarīt mazāku kaitējumu videi, būt efektīvākiem un nākotnē izmantot lētāku enerģiju, kā arī – attīstīt pašiem savu enerģētikas apakšnozari (no iekārtu ražošanas līdz know how tirdzniecībai).

Tāpēc nākotnes politiķiem es novēlu šo uztvert par Latvijas enerģētikas politikas stūrakmeni un drīz vien pēc ievēlēšanas ķerties pie šā jautājuma “karstā kartupeļa” – valsts atbalsta pareizas plānošanas un ieviešanas. Jo ir skaidrs, ka jaunu, attīstībā esošu nozari atbalstīt nāksies, taču to jāpaveic tā, lai neciestu enerģijas lietotāji – privātpersonas un bizness. Šis ir jautājums, kas saistīts arī ar plaši apspriesto OIK atbalsta mehānismu, kas diemžēl ir degradējis ideju par atbalstu atjaunīgās enerģijas ražošanai saknē, atbalstos dabasgāzes stacijas, kā arī, izdarot nepārdomātus soļus, var draudēt Latvijai ar starptautiskām tiesvedībām (atsevišķu partiju solījums nekavējoties apturēt OIK atbalsta mehānismu).

Stratēģija

Viena no tēzēm, kas akcentēta dažu partiju programmās (piemēram, ZZS un NA), ir nepieciešamība izstrādāt Latvijas enerģētikas stratēģiju. Ir skaidrs, ka pirms četriem gadiem pieņemtās enerģētikas pamatnostādnes vai citi plānošanas dokumenti, kur pieminēta enerģētika, ir strauji novecojoši un šodien ne pārāk aktuāli. Manuprāt, izeja te meklējama vairāku līmeņu plānošanā – par enerģētikas virsmērķiem, dažiem nozīmīgākajiem punktiem, ir jāvienojas parlamentā, taču taktiski soļi šo mērķu sasniegšanai nebūtu jācenšas iekļaut kārtējos dokumentu blāķos, bet jāpiemēro mainīgajai situācijai pasaulē. Mēs esam neliela valsts, izmantosim to kā ieroci, lai būtu pirmie, kas reaģē uz pārmaiņām.

Kā mainīsies pilsētas un lauku teritorijas, ienākot tajās saules paneļiem un elektrotransportam? Kā mēs izmantosim vēja enerģiju Baltijas jūrā? Kas notiks ar pašreizējiem lielajiem tirgus spēlētājiem, kad salīdzinoši nelielu jaudu ražotāju būs gana daudz? Kā mainīsies enerģijas plūsmas? Lūk, daži no jautājumiem, par ko būtu jādomā enerģētikas plānošanas kontekstā. Apzinoties, cik būtiska būs augstāk minēto pārmaiņu ietekme uz citām nozarēm – lauksaimniecību, būvniecību, transportu, rūpniecību utt. (par šo plašāk – Forbes rakstā šeit). Arī, – savlaicīgi domājot par to, kā decentralizētu enerģētikas modeli ielikt adekvātā tiesiskajā regulējumā.

Otra nozīmīga lieta, kas ir izskanējusi arī publiski – Latvijai ir jādefinē savi mērķi enerģētikā, taču tai ir jārēķinās arī ar visas Eiropas plāniem. Nav jācenšas izgudrot kādas jaunas politikas, ja tās jau ir definētas, drīzāk jāvelta enerģija tam, lai mēs izmantotu visas iespējas (zināšanu, finanšu), ko Eiropa mums aizvien vēl dod.  Mums ir jābūt gana jaudīgiem, lai pārliecinātu Briseli par savām iecerēm un projektiem.

Drošība

Trešais aspekts, ko Latvijai vienmēr būs jāpatur prātā enerģētikas plānošanās kontekstā, ir mūsu enerģētiskā neatkarība. Šis jautājums ir skarts praktiski visu partiju programmās, taču jautājums ir par mūsu spēju ietekmēt, piemēram, jaunu gāzes savienojumu izveides ātrumu starp Lietuvu un Poliju vai Igauniju un Somiju. Diskusijas vērts ir jautājums par sašķidrinātās gāzes termināļa būvi, piemēram, Skultes ostā, kur uzmanīgi jāvērtē projekta ekonomiskais izdevīgums, – viens no šīs ieceres “plusiem” ir Inčukalna gāzes krātuves tuvums, taču jautājums, protams, būs par šā projekta finansējuma avotiem.

Gan gāzes, gan elektrības savienojumi ar Eiropas valstīm, protams, ir solis Latvijas enerģētiskās neatkarības virzienā, taču drošības apsvērumiem ir jābūt sabalansētiem ar mūsu ekonomiskajām interesēm. Te jāatceras, ka enerģijas savienojumi starp valstīm izlīdzina cenas, taču ne vienmēr tas nozīmē zemāku enerģijas cenu pie mums.

Kopsavelkot visu minēto, es vēlētu rītdienas politiķiem enerģētiku uztver kā ekonomikas “bāzes” nozari ar milzīgu potenciālu Latvijai atjaunīgās enerģijas jomā. Izaicinājums būs kliedēt mītus par slepenām valsts atbalsta shēmām visur, kur kāds ražo elektrību vai siltumu. Izaicinājums būs nodefinēt godīgus un vienlīdzīgus spēles noteikumus visiem enerģijas tirgus dalībniekiem, arī nenodrošinot īpašas priekšrocības vēsturiski lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem. Izaicinājums būs sabalansēt mūsu drošības un ekonomiskās intereses, “noturēt” enerģijas cenas adekvātā līmenī. No šo jautājumu risinājuma lielā mērā būs atkarīga Latvijas tautsaimniecības veiktspēja nākamajās desmitgadēs.

 

Autors ir AJ Power valdes loceklis