Bibliotēkā. Publicitātes foto
Vienmēr sevi esmu uzskatījusi par tādu – lietišķā mākslinieka tipa cilvēku, - un bibliotekāra profesija ir tā, kurā jūtos vislabāk. Tā nav saistīta tikai ar grāmatām un citiem informācijas resursiem. Tas, pirmkārt, ir darbs ar cilvēkiem – unikāliem, interesantiem, savdabīgiem - ļoti dažādiem. Ir dzirdēts salīdzinājums, ka bibliotekārs ir kā grāmatu bārmenis – man tas šķiet ļoti trāpīgs, jo nereti esam arī tādi kā brīvprātīgie psihologi – cilvēki dažkārt uz bibliotēku atnāk arī vienkārši aprunāties. Un bieži gadās, ka pateicas, saka, ka gaišāk un priecīgāk kļūst pēc apciemošanas. Tā ir ļoti laba sajūta!
Atceros, ka 17 gadu vecumā iedomājos - varētu kļūt arī par bibliotekāri, tomēr sākumā ieguvu inženiera, vēlāk arī ekonomiski juridisko izglītību. Tad nāca pārdomu brīdis, vēlme dzīvē darīt ko citu. Apstākļi sakrita tā, ka 2011. gadā kursos ieguvu bibliotekāres kvalifikāciju. Labprāt pastrādāju gan lielākā, gan mazākā bibliotēkā, kas ir vērtīgi un noteikti paplašina darbinieka redzesloku, ceļ kvalifikāciju. Jāteic gan, ka man pašai tuvāka ir lauku bibliotēku vide. Tajā cilvēki cits citu pazīst – veidojas personiskāka pieeja katram apmeklētājam. Lielākās bibliotēkās apmeklētāju plūsma ir liela, un cilvēki, protams, visdažādākie – katram savas rūpes. Kā bibliotekāri bieži esam liecinieki dažādiem cilvēku dzīves notikumiem – gan pacilājošiem, gan skumjiem. Bet tāda jau ir dzīve!
