Latvijas ekonomika pagājušajā mēnesī sagādāja patīkamu maz-inflācijas pārsteigumu, šogad tādi ir bijuši vairāki. Jūlijā varēja gaidīt gada inflācijas kāpumu no 2,8% atzīmes jūnijā, jo pērn jūlijā sezonālā mēneša deflācija bija virs vidējā, līdz ar to bāzes efekts “neizdevīgs”. Taču šoreiz cenas pret jūniju samazinājās vēl par procenta desmitdaļu vairāk jeb par 0,8%. Līdz ar to gada inflācija samazinājās līdz 2,6%.

Pieaug cerība, ka gada inflācijas līmenis atlikušajos mēnešos stabilizēsies nedaudz zem 3%. Tiesa gan, jāpieļauj arī iespēja, ka liela daļa no vasaras deflācijas kopējās svārsta kustības šogad ir notikusi jūlijā, augustā tātad cenu kritums varētu būt mazāks, nekā parasti. Pateicoties karstumam, augļu un dārzeņu ražas paisums varētu būt sasniedzis tirgu ātrāk nekā vidēji.

Pateicoties diezgan mērenajai inflācijai šogad un gandrīz nevainojamai cenu stabilitātei 2013. – 2016. gadā, vispārējais cenu līmenis jūlijā bija tikai par 6,1% augstāks nekā pirms pieciem gadiem.

Par iespējamo cenu virzību nākotnē var signalizēt uzņēmumu pārstāvju aptaujas, kurās uzdod jautājumus par gaidāmajām pārdošanas cenu izmaiņām nākamajos 12 mēnešos.

Rūpnieku gaidas par cenu izmaiņām ir bijušas stabilas, aizvadītā gada laikā svārstoties ap +10 punktiem. Šie punkti neko precīzi neapzīmē, bet šāds līmenis atbilst mērenai ražotāju cenu inflācijai. Šo skalu ir vieglāk novērtēt, ja zina, ka vēsturiskās galējības ir bijušas 51,5 un -25,8. Pakalpojumu nozaru uzņēmumu cenu gaidu indekss ir +2,7 punkti, tātad signalizē par pārsteidzoši vāju cenu kāpumu, ievērojot situāciju darba tirgū. Igaunijā šis indekss jūlijā bija 19,3, bet Lietuvā 7,2. Latvijas vēsturiskais svārstību diapazons ir 35,8 un -31,1 punkts, bet vidējais: 6,4 punkti. Arī gaidāmo pakalpojumu cenu indekss gada laikā mainījies mēreni. Tieši par patēriņa cenu pārmaiņām visspēcīgākais signalizētājs varētu būt mazumtirgotāju cenu gaidas. Arī tās aizvadītā gada laikā svārstījušās ap vienu punktu, jūlijā bija nedaudz zem vēsturiskā vidējā, attiecīgi 15,8 un 20,9 punkti.

Eiropas Komisijas publicētās aptaujas arī rāda, ka dažādu uzņēmumi plāno palielināt darbinieku skaitu. Redzēsim, kā mērenas inflācijas gaidas būs savienojamas ar norisēm darba tirgū — potenciālo strādnieku skaits nākotnē drīzāk varētu samazināties. Varbūt uzņēmēju vairākums uzskata, ka viņi darba tirgū ir konkurētspējīgāki par vidusmēra uzņēmēju. Tas ir apmēram tā, kā populārā zviedru pārliecība, ka viņi ir labāki autovadītāji par tipisku zviedru. Taču drosmīgajiem pieder pasaule, bez šaubām.

Optimismu gan nedaudz mazina tas, ka uzņēmēju gaidas par cenām nākotnē vienmēr ir ar atpakaļskata elementu, cilvēki instinktīvi pieņem, ka nesenā pagātne turpināsies. Cenu spiediens, kuru rada ikdienas pieredzē neuztveramas makroekonomiskas mijiedarbības, var tikt atzīts tikai post factum.

Situācija darba tirgū ir tāda, ka strauja inflācijas kāpuma risks noteikti pastāv. Taču no tā ir izdevies izvairīties ilgāk, nekā varēja gaidīt iepriekš. Cenu kāpums ir bijis apbrīnojami mērens, salīdzinot ar Baltijas kaimiņvalstīm. Atskaitot brīžus, kad notiek pretējais (parasti īslaicīgi, bet vētraini), mūsu ekonomika mēdz labāk strādāt praksē nekā teorijā.

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists