Dziesmu svētku virsdiriģents Māris Sirmais par klasikas un jauninājumu līdzsvaru un izcilību, no kuras nevajag baidīties
Tās bija patiesa aizkustinājuma asaras, kas mijās ar dalīšanos idejās un skatījumā — kas Dziesmu svētkos bijis lieliski, uz ko vēl jātiecas. Ar vienu no XXVI Dziesmu svētku virsdiriģentiem Māri Sirmo tikos nākamajā dienā pēc noslēguma koncerta Mežaparkā. Uz koristu un skatītāju sadziedāšanos Sirmais bija palicis «tikai līdz trijiem naktī». Dažas stundas miega pirmdien, un jau otrdienas rītā viņš pieņēma eksāmenu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet trešdien devās ceļā uz Singapūru, lai vērtētu koru sniegumu starptautiskā konkursā.
Māris Sirmais kā XXIV Dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs veidoja programmu un strādāja ar lielo kopkori tieši pirms desmit gadiem. Šī gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā viņš kā virsdiriģents ar kopkori izpildīja trīs dziesmas: Raiņa un Emīla Dārziņa Lauztās priedes, Rasas Bugavičūtes-Pēces un Raimonda Tigula Lec, saulīte! un Jāņa Petera un Raimonda Paula Manai dzimtenei.
Intervijā Sirmais stāsta, kāpēc Dziesmu svētku estrādi uzskata par svētvietu, kas pieprasa noteiktu uzvedības kodeksu, kā arī par Dziesmu svētku latiņas celšanu aizvien augstāk.
Šajos svētkos piedzīvojām daudz emociju. Vai bija brīdis, kad arī jūsu profesionalitātei pāri kā vilnis pārgāzās prieka asaras?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.