Sociālajos medijos bieži parādās informācija par latviešiem, kas brīvdienās dodas uz Šauļiem, lai iepirktos Lidl, vai uz Viļņu, lai iegādātos sev nepieciešamās lietas Ikea veikalā. Tāpat ik pa laikam tiek publicēti cenu salīdzinājumi un izvēršas plašas diskusijas par to, vai iepirkties kaimiņvalstī patiešām ir izdevīgāk. Latvieši šajos veikalos ir gaidīti – par to liecina fakts, ka uzraksti kases terminālī ir arī latviešu valodā. Un nauda no mūsu valsts turpina aizplūst, turklāt ne tikai tā, ko iedzīvotāji maksā par saviem pirkumiem minētajos veikalos – daļā gadījumu kaimiņvalstī tiek pildīta arī degviela, iespējams, pat pavadīta visa nedēļas nogale, uzturoties kādā viesu namā vai viesnīcā u.tml.

Latvijas tirgū ienākot tādiem veikaliem kā Lidl un Ikea, mēs paši iegūstam iespēju piesaistīt viesus no kaimiņvalstīm, piedāvājot viņiem ne tikai iepirkšanos, bet virkni papildus pakalpojumu, tā veicinot ieņēmumus. Tūristi tērē ne tikai veikalā. Taču daudz kas būs atkarīgs no mūsu pašu attapības un uzņēmības – vai būs aktīvi uzņēmēji, kas netālu no šiem veikaliem atvērs restorānus vai kafejnīcas, vai spēsim nodrošināt komunikāciju ar iepirkšanās tūristiem viņiem ērtā veidā un valodā, vai radīsim pietiekami vilinošu piedāvājumu, lai pēc iepirkšanās viņi nedotos uzreiz mājās, bet uzkavētos Rīgā vēl vienu vai dažas dienas.

Kas attiecas uz bažām par saspīlēto konkurenci darba tirgū, kurā jau tagad katastrofāli trūkst darbinieku, jāuzsver, ka šīs papildus darba vietas, protams, nozīmē papildus konkurenci starp funkcionāla līmeņa darbiniekiem, kas viņiem radīs lielākas izvēles iespējas. Jā, mūsu uzņēmējiem būs jāpacīnās par darbiniekiem, un to veiksmīgi var darīt, piedāvājot vilinošāku atalgojumu un citus bonusus.

Aicinātu vietējos uzņēmējus nedomāt kategorijā – man tagad būs vēl grūtāk atrast darbiniekus, – bet izpētīt, kā katrs var iegūt no tirdzniecības milžu ienākšanas.

Izskanējuši arī jautājumi, vai Ikea neapdraudēs pašmāju mēbeļu ražotājus. Šeit gan ir svarīgi saprast, ka auditorija nepārklājas – Ikea ir savs klientu loks, liela daļa no kuriem ir gatavi braukt pat uz citu valsti, lai nopirktu kāroto, bet pašmāju mēbeļu ražotājiem, kuri ir citā cenu grupā un kvalitātes līmenī, ir cita mērķauditorija. Kvalitatīvas koka mēbeles tiek novērtētas neatkarīgi no citiem apstākļiem. Tie klienti, kuri raduši iegādāties individuālas mēbeles pēc pasūtījuma, nemainīs savus paradumus tikai tāpēc, ka Latvijā ienāks Ikea, tāpēc noteikta segmenta ražotājiem un uzņēmējiem nav pamata bažām.

Vēl būtisks ir jautājums par šo uzņēmumu ilgtspēju Latvijā. Savulaik Latvijas tirgu pameta gan igauņu veikalu tīkls Selver, Somijas apģērbu veikali Seppala un veikalu tīkls Prizma, kas liek uzdot jautājumu par šādu lielo ķēžu veikalu ilgtermiņu darbību Latvijā. Izšķirīgais fakts ir tirdzniecības milžu stratēģiskie mērķi Latvijā – ja tie paredz tikai paplašināšanos bez padziļinātiem un detalizētiem pētījumiem par Latvijas tirgu un iedzīvotāju pirktspēju, tad pastāv iespēja, ka darbība Latvijā būs salīdzinoši neilga. Tik liela mēroga uzņēmumi visbiežāk neizstrādā atsevišķas stratēģiskās nostādnes mazajiem tirgiem, bet vadās pēc principa – ienāk tirgū, strādā un pēc kāda laikā vērtē rentabilitāti. Ja tā neapmierina, pamet attiecīgo tirgu. Ja viens meitas uzņēmums kļūst finansējams, tas atstāj lielu ietekmi uz visu grupu.

Autore ir Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne, uzņēmēja, SIA “Sky Port” valdes locekle