Reģistrēto zāļu patēriņš Latvijā, rēķinot finansiālā izteiksmē, 2017. gadā sasniedza 392,78 miljonus eiro. Vismaz miljonos eiro pie šādiem tirdzniecības apjomiem būtu jāmēra arī lielāko tirgū pārstāvēto ražotāju peļņa un valstij nomaksātie nodokļi. Diemžēl vērojam visai pretrunīgu ainu.

Ir uzņēmumi, kuru nodokļu maksājumus varam uzskatīt par adekvātiem un pietiekami iespaidīgiem. Piemēram, AS Grindeks maksājumi valsts kopbudžetā pērn sasniedza 8 748 810 eiro. AS Olainfarm – 12 419 870 eiro. (Saskaņā ar Firmas.lv vai Lursoft.lv datiem)

Kā pretstatu vietējiem farmācijas uzņēmumiem var nosaukt daudzu pazīstamu, pasaulē plaši pārstāvētu koncernu filiāles, kuras Latvijā nomaksā tikai nodokļu minimumu. Šī diemžēl ir gandrīz vispārīga prakse, tāpēc negatīvos piemērus pat neminēšu. Katrs var atvērt zāļu skapīti un paskatīties, kādu slavenu ārzemju zīmolu produkcija tajā dominē.

Zāļu tirdzniecībā nopelnītā nauda no Latvijas tiek izvesta, izmantojot ētiski apšaubāmas, tomēr likumīgas pārstāvniecības struktūru, procesu un nodokļu optimizācijas shēmas, kas nozīmīgākās finanšu plūsmas ļauj novirzīt uz mātesuzņēmumam piederošiem banku kontiem citās valstīs.

Tas dod iespēju, piemēram, peļņas nodokli no pārdotās produkcijas nomaksāt koncerna mītnes zemē vai pat kādā no nodokļu paradīzēm. Juridiski viss ir korekti. Jautājums ir tikai ētiskas dabas. Cik godīga ir šāda rīcība?

Ja medikamenti ir pārdoti Latvijā, nevis Luksemburgā, atbilstoši vispārīgiem taisnīguma principiem loģiski būtu sagaidīt, ka tieši Latvijā, nevis Luksemburgā tiktu nomaksāti arī visi ar pārdošanu saistītie nodokļi. Pašlaik nākas saskarties ar to, ka daļa mūsu pašu par medikamentiem samaksātās naudas, kas varētu palikt Latvijā, no tās aizplūst.

Interesanti, ka saskaņā ar Latvijas Veselības inspekcijas datiem, dažādu biedrību, nodibinājumu un ārstniecības iestāžu atbalstam zāļu ražotāji 2017. gadā ir pārskaitījuši 3 505 368 miljonus eiro. Diezgan pamatīga summa, kas turklāt ir gandrīz par pusmiljonu eiro lielāka nekā 2016. gadā.

Jau ierasts, ka lielākā daļa šīs naudas tiek tērēta tādiem pasākumiem kā profesionālie semināri, konferences, kongresi, sponsorējot to rīkošanu, apmaksājot mediķu dalības maksas, ceļa izdevumus utt.. Arī citur pasaulē piekopto sistēmu, kurā zāļu ražotāji sponsorē ārstu apvienību pasākumus, varam vērtēt dažādi. Neieslīgstot detalizētākā šīs sadarbības analīzē, jāuzsver, ka tai noteikti ir arī savi plusi. It īpaši situācijās, kad valsts sniegtais atbalsts medicīnai un ārstu kvalifikācijai paaugstināšanai ir nepietiekams.

Uzmanību gribētu pievērst kam citam. Tam, ka daudzi no ražotājiem ar vieglu roku ir gatavi šķirties no simtiem tūkstošiem eiro situācijās, kad šāda „labdarība” varētu likties neiederīga pašu skarbās finansiālā stāvokļa dēļ.

Piemēram, sponsorētāju pirmajā trijniekā esošo uzņēmumu SIA Roche Latvija, SIA Sanofi-aventis Latvia, Pfizer Luxembourg SARL filiāles Latvijā finansiālais atbalsts biedrībām, nodibinājumiem un ārstniecības iestādēm pērn sasniedza attiecīgi 235 753, 234 280 un 191 736 eiro. Šo pašu uzņēmumu kopējie maksājumi valsts kopbudžetā šajā pašā gadā sastādīja 294 850, 495 730 un 414 850 eiro (saskaņā ar Firmas.lv vai Lursoft.lv datiem), kas ļauj secināt, ka peļņa nav bijusi nekāda lielā.

Vai tiešām ārzemju zāļu ražotāji ir gatavi novilkt sev pēdējo kreklu, lai pabalstītu Latvijas ārstu profesionālās biedrības?

Īsti tam negribētos ticēt. Drīzāk jādomā, ka Latvijas budžetā nomaksātās naudas summas neatspoguļo šo ražotāju reālos ieguvumus. Savukārt ārstu biedrībām piešķirto naudu – to jau būtībā var klasificēt arī kā mārketinga izdevumus.

Tad nu tā slideni, pelēki un aizdomīgi sanāk – mārketingam naudas pietiek, apzinīgai nodokļu samaksai nē. Īpatnēja ētika. Varbūt Latvijas Veselības ministrijai un Finanšu ministrijai būtu jādomā, kā šo situāciju mainīt.

 

Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts, Vienotība