Cietumā un brīvē • IR.lv

Cietumā un brīvē

2
Nellija Ločmele

Intervija cietumā ir liels retums Ir lappusēs. Bet šī ir tā reize, jo aicinājumam uz sarunu atsaucās Ansis Ataols Bērziņš. 2009. gada 13. janvāra grautiņos viņš bija viens no akmeņu metējiem Saeimas logos un tagad izcieš atlikušo sodu.

Mēs vēlējāmies saprast, kāpēc Ansis sevi sauc par nepatiesi notiesātu un vajātu, ja Latvijas valsts sākotnējā tiesas spriedumā nemaz nelika viņu aiz restēm. Tikai kļūmīgu soļu virkne viņu noveda ieslodzījumā un tagad tiešām neapskaužamā situācijā — zaudēta ģimene, iedragāta veselība. Izpostīta dzīve, viņš saka. Vai to izpostījusi valsts vai tomēr pats? Savas rīcības sekas viņš atzīst, bet tā nav kļūdu nožēla, jo Ansis joprojām uzskata, ka rīkojies pareizi — tautai bijis jāparāda varai, ka vadzis ir pilns. Viņš esot pieļāvis sīku pārkāpumu, bet saņēmis nesamērīgu sodu.

Šis ir skumjš gadījums, un ieguvēju tajā nav. Tiesa var atbrīvot pirms termiņa un prezidents atsaukties uz otro apžēlošanas lūgumu, bet tā var nenotikt. Tad Ansis sagaidīs Latvijas simtgadi cietumā. Vai otrādi — Latvija sagaidīs simtgadi ar Ansi cietumā. Tā būs vēl viena sāpe šajā kļūdām bagātajā stāstā. It īpaši, ja iedomājos personāžus, kuri šo simtgadi nesagaidīs cietumā, jo ir aizbēguši no likuma rokas vai apšaubāmos veidos spējuši to atmaidzināt.

Akmeņi Saeimas logos ir klajš likumpārkāpums, un par to tiesiskā valstī ir jāsaņem sods. Tomēr, ja tiesa spēj aiz restēm ielikt tos, kuri aklā niknumā apskādē Saeimas fasādi, bet nespēj tikt līdz tiem, kas vēsā aprēķinā ar daudz rafinētākām noziedzīgām metodēm grauj valsts pamatus, tā nav laba vēsts Latvijai un mums visiem.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu