Alus ar meža garšu

Edgars Melnis (pa kreisi) un Reinis Pļaviņš, SIA Zlaukts līdzīpašnieki. Foto — Jēkabs Kalvelis, Picture Agency
Ieva Jakone
Print Friendly, PDF & Email

Kā alus darītavā Labietis Edgars Melnis un Reinis Pļaviņš darina miestiņu ar priežu pumpuriem, vaivariņiem un viršiem

Rīgas klusā centra sirdī, līdzās bohēmiskajam klubam Piens, šīs nedēļas beigās būs liela rosība. Pilsētā tiks ievesti lauki — vezumi ar puķēm un zālēm. Alus darītavā un krogā Labietis ielīgos Jāņus. Krodziņš šeit atvērts 2013. gadā, un alus, kas tajā tiek celts galdā, brūvēts šepat pēc līdzīpašnieku Edgara Meļņa un Reiņa Pļaviņa pašu izstrādātām receptēm.

Satieku viņus klusas pirmdienas pusdienlaikā, pirms kroga durvis atvērtas apmeklētājiem. Plauktos kārtojas glīti marķētas pudeles ar tik savdabīgiem nosaukumiem kā Pelašķu velns, Aroniju ragana, SOHO švītiņš un Baltais zvirbulis. Tomēr sarunu ar abiem relaksētajiem, šortos un iešļūcenēs tērptajiem aldariem turpinām ārpusē uz koka terases. To pavada daudz smieklu un joku. Viņi neslēpj savu attieksmi pret biznesu, ko paši dēvē par pelnošu hobiju. «Bizness — tas nav nopietni. Nopietni ir iet uz darbu,» smejas Reinis, kurš pirms iekāpšanas uzņēmēja kurpēs 15 gadus bija kaitborda treneris. Atsvaram noder Edgara pieredze — 17 gadus viņš bija Swedbank IT speciālists.

Par biznesa partneriem abus pirms pieciem gadiem padarīja kāda it kā nenopietna saruna alus mājbrūvētāju pasākumā. «Ko tik iesvilpuši nesarunās,» tagad pajoko Edgars.

Tolaik vēl viens otru nepazīdami, Edgars un Reinis aizrāvās ar pašbrūvētu miestiņu. Reinis no 2010. gada, Edgars vēl pāris gadus agrāk — viņš ir viens no alus mājbrūvēšanas kustības dibinātājiem un Mājas alus rokasgrāmatas autors. Viņš ir autors arī kādai alus receptei, kuru pirms vairākiem gadiem publicēja internetā. Sekojot šīs nejauši atrastās receptes norādēm, pirmo reizi miestiņu mājās izmēģināja brūvēt Reinis. Iepatikās. Iesaistījās mājbrūvētāju komūnā. «Pati vari iedomāties, kādi tie pasākumi ir. Sanāk mājbrūvētāji, katram līdzi pieci litri labākā alus, tad viņi mainās un dzer,» stāsta Reinis. «Tā intensīvi divu stundu laikā jānomēģina kādas 15—20 zortes,» viņu papildina Edgars. Vienā šādā sanākšanā Reinis pastāstīja, ka gribētu atvērt savu alus brūzi, bet tam vajag lielus ieguldījumus, tāpēc viņš meklē partneri. «Nu davai,» esot atbildējis Edgars. Strādājot bankā, viņam bija izdevies iekrāt gana daudz naudas, lai sāktu biznesu, turklāt lielā interese par alus brūvēšanu abus bija apgādājusi ar pietiekamu daudzumu informācijas, kā lieta darāma. 2013. gada maijā viņi nodibināja uzņēmumu un tā paša gada augusta beigās ielēja pirmo alus glāzi par naudu.  Pirmais gads bija grūts. Līdzīpašnieki paši strādāja pa 18 stundām dienā. «Līdz trijiem naktī strādāju bārā, tad astoņos braucu uz banku,» atceras Edgars. Tomēr bizness ieskrējās.

Alus tolaik bija daudz, bet garšu maz, Reinis skaidro, kā Labietim izdevās izcīnīt savu vietu zem saules šķietami tik pieblīvētajā tirgū. «Paņem jebkuru alus darītāju. Viņiem ir 6—7 dažādas etiķetes, bet viss garšo vienādi. Pasaulē tobrīd bija kādi 200 alus stili, no tiem Latvijā varēja nopirkt sešus,» Reinis stāsta. Alus skatuve esot bijusi pārblīvēta ar Viduseiropas alus darīšanas tradīcijām. «Mēs ienesām amerikāņu, britu vēsmas. Un sakropļojām tās līdz nepazīšanai, iepinot iekšā pagānisko Latvijas tradīciju, kādu esam to uzrakuši tautas dziesmās, ārstniecisko augu aprakstos. Baigo kolāžu uztaisījām,» viņš stāsta.

Cik sarežģīti tas varētu būt?!

Nav tā, ka Edgaru un Reini pie alus brūvēšanas saista kādas senas pašu ģimenēs iekoptas tradīcijas. Tomēr Reinim savulaik bija tante Valmieras pusē — biškope, kas brūvēja medalu. Trešajā ceturtajā dienā bija gatavs dzeršanai. Salds, dzirkstošs. Zobu starpās salīp vaska gabaliņi, Reinis atsauc atmiņā seno garšu. «Recepte patiesībā bija ļoti primitīva, bet mēs uz tās esam uzsēdušies un tādas variācijas taisām,» stāsta aldari.

Tā gan nav vienīgā recepte, kas top Labieša alus darītavās Rīgā un Ādažos. Patiesībā to ir vairāk nekā 50. Cik tieši? To abi līdzīpašnieki skaidri nezina pateikt. «Pēc 50 pārtraucu skaitīt,» atjoko Edgars.

Alus receptes tapšana sākas ar sajūtu vai mirkli, ko gribi pārvērst garšā, stāsta Reinis. «Tā var būt gulēšana mežā — kāda smarža, kas iesitas nāsī. Var būt kāds emocionāls pārdzīvojums, ko noķer un saproti, ka gribi dabūt iekšā alū,» viņš saka. Jo lielāka ir aldara pieredze, jo labāk viņš zina, kādas izejvielas palīdzēs vēlamo garšu panākt.

Tad sākas eksperimentēšanas laiks. Sastāvdaļas tiek saliktas kopā pēc sākotnēji izdomātās receptes. Tad divas nedēļas alus rūgst, divas nedēļas nobriedinās. Pēc aptuveni mēneša to iespējams noprovēt un recepti uzlabot. Tad raudzēt no jauna. Parasti alus šķirnes izveidei esot vajadzīgi 4—5 šādi eksperimentāli cikli. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Ar vienu recepti Reinis cīnījies divus gadus. Beigās situāciju atrisinājusi jauns rauga veids, kas spēja ar iecerēto tikt galā. «Katram raugam ir sava gaume. Manas misas mēdz būt tādas, kas riebjas ne tikai ražošanas daļai, bet arī raugam. Tās grūti rūgst, jo ir sarežģīta izejvielu kombinācija, piemēram, liepziedi ar brūklenēm, medu un kviešiem. Raugs pasaka: arrivederci, es esmu paēdis,» smejas Reinis.

Recepšu izgudrošanā iesaistās abi. Jaunas idejas piešķiļas, braukājot pa dažādiem Eiropas alus festivāliem, noķerot kādas jaunas un neparastas garšas. Ne visas idejas gan var realizēt. No iecerētajām receptēm līdz krogus alus krānam nonāk aptuveni puse. Līdzīgi kā mūziķiem ir absolūtā dzirde, aldariem ir absolūtā garša. «Veikalā nopērkot alu un pagaršojot, domāju — ar trim mēģinājumiem varētu uztaisīt. Tā liekas, ka alu uztaisīt ir grūti. Bet reāli — sajauc graudus ar ūdeni un noraudzē! Cilvēki to darījuši jau desmit tūkstošus gadu. Cik sarežģīti tas varētu būt,» iesaucas Reinis, kurš ir arī atbildīgs par Labieša asprātīgajiem nosaukumiem.  «Man parasti ir tas moments, ko gribu atainot, un tad tam momentam ir arī nosaukums,» viņš skaidro. «Tad atnāk pie manis Edgars — šim alum nosaukumu vajag līdz rītdienai. Noliek paraugu un izejvielu sarakstu,» viņš pavelk uz zoba kolēģi, kuram nosaukumu domāšana tik ļoti netīk. «Tagad, piemēram, būs alus Ledene. Atceries, bija ledene Starts, tāda skābena. Tas mums būs nākamnedēļ krogā. Edgara valodā tas ir vienkārši marakujas skābulis ar sāli,» viņš smejas.

Ķer prieku

Labietis alus darīšanā izmanto brīvā dabā iegūstamās veltes. «Izvejvielas mums ir diezgan specifiskas, šo to nemaz nevar nopirkt,» stāsta Edgars. Reinis iestarpina: «Šo to? Pusi nevar nopirkt!» Alus darīšanā tiek izmantoti vaivariņi, priežu pumpuri, virši, plūškoks, mirte. Agrāk, kad Labietim bija tikai brūzis Briāna ielā, darbinieki paši tos ievāca. «Pavada dienu mežā, saliedējas pie reizes, viens otram ērces nolasa. Bet tagad, lai mēs priežu pumpurus salasītu… Vajag 50 kilogramus sausu, tas ir kādi 100 kilogrami slapji. Es labā dienā varu salasīt trīs kilogramus. Piecus varbūt,» stāsta Reinis. Lai tiktu pie nepieciešamajām meža veltēm, uzņēmums noslēdzis līgumu ar to vācējiem. Kopš 2016. gadā atvēruši papildu ražotni pie Ādažiem, Labietis tagad var saražot sešreiz vairāk alus nekā Rīgas krodziņā.

Jaunā ražotne piešķīlusi jaunu jaudu uzņēmumam, kas tagad ar alu var apgādāt ne tikai krogu Briāna ielā, bet arī Rīgas Centrāltirgū un Liepājā, dažādus pasākumus izbraukuma tirdzniecībā un piepildīt arī veikalu plauktus. Drīz tiks atvērsts Labieša krogs Vecrīgā — 13. janvāra ielā. Pērn pavisam notirgotas 180 tonnas. Kādi astoņi procenti aizgājuši arī uz ārzemēm — lielākoties Norvēģiju un Lietuvu, bet Labietis iecienīts arī Nīderlandē, Krievijā.

Ražotnes atvēršana gan nebija vienkārša. Aldari nebija īsti sarēķinājuši, cik daudz apgrozāmo līdzekļu vajadzēs. Nācās krietni savilkt jostas, lai pārdzīvotu ziemu. Tomēr beigās viss izvērtās labi. Turklāt abās ražotnēs kopā strādā tikai četri darbinieki. «Un miljardi rauga šūnu, kas strādā par vēdera tiesu. Mēs šīm cukuru, iesaliņu un medu, viņas tikai kapā,» smejas Reinis. Kopumā uzņēmumā ir 18 darbinieku.

Lai gan kompānijas apgrozījums trīs gadu laikā dubultojies, Edgars un Reinis to vairās saukt par strauju izaugsmi. Patiesībā viņi par to tā īsti nemaz nedomājot. «Mēs biznesā vairāk ķeram prieku, nekā koncentrējamies uz to, ka šogad jāsasniedz kaut kāds mērķis vai pārdošanas apjoms,» saka Edgars.

Mazliet viņi tomēr iespringst, kad vaicāju, kurš no Labieša brūvējumiem pašiem vislabāk iet pie sirds. «Tas būtu kā jautājums, kurš ir tavs mīļākais bērns… Alus izvēle atkarīga no garastāvokļa, diennakts laika. Ir ziema vai vasara. Vai tu pļauj zāli vai gribi uzlāpīties,» skaidro Reinis. «Ja mums būtu finanšu direktors, viņa mīļākais alus būtu Mežs, jo to vislabāk pērk,» iesmejas Edgars. «Iespējams, mūsu veiksmes pamatā ir tieši tas, ka mums nav finanšu direktora,» viņam piespēlē Reinis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Esam atvēruši savu mazo nišu, kurā spēles noteikumus radām paši. Mūs interesē — cik tālu varam aiziet, spēlējot pēc saviem noteikumiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Veikala atvēršana Āgenskalnā. Kad atvērām veikalu, vēl nezinājām, ka taisīsim otru ražotni. Āgenskalnam pazuda jēga, jo parādījāmies tirdzniecības tīklos.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neiespringt, neuztvert visu pārāk nopietni. Ir jābūt izglītotam, jāzina vairāk par visiem. Ir jābūt speciālistam tajā, ko dari.  Un mīlestība. Bez mīlestības nekas nenotiek. Ir jābūt gatavam vienu laiciņu pastrādāt vairāk. Bet, ja strādā ļoti intensīvi vairāk par gadu, kaut kas nav kārtībā. Ir svarīgi saprast, kurā brīdī tu pārāk ilgi peldi pret straumi.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu