Latvijas diaspora – vērtība, ne tikai skaitlis

No visiem latviešiem un Latvijas valstspiederīgajiem aptuveni 15% patlaban dzīvo ārpus Latvijas. Mēs dzīvojam kustības laikmetā, cilvēkiem brīvi pārvietojoties pa pasauli jaunu iespēju, pieredzes un sapņu meklējumos. Tā ir šodienas realitāte, kas turpinās ietekmēt mūsu visu dzīvi arī turpmāk. Vienlaikus latvieši ārzemēs nav atdalāmi no Latvijas un latviešu kopuma – mūsu diaspora ir un paliks daļa no Latvijas valsts un kultūras. Un Saeima beidzot izdarīja savu izvēli, pirmajā lasījumā atbalstot Diasporas likumprojektu, tā pasakot, ka esam gatavi sniegt savu artavu, lai gan palīdzētu ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem uzturēt saikni ar dzimteni un palīdzētu atgriezties tiem, kuri to vēlas.

Diasporas kopienām it visur pasaulē ir viena kopīga iezīme – cieša saikne ar savu dzimteni, arī tad, ja tā ir pilnībā integrējusies savā jaunajā mītnes valstī. Gan mediju, gan sabiedriskajā telpā diemžēl ierasts novērot sēras un vaimanas par lielo izbraucēju skaitu un mūsu sūro likteni, taču, ja kaut ko mūsu smagā vēsturiskā pieredze mums ir pierādījusi, tad tā ir apbrīnojamā latviešu dzīvotspēja un teju ģenētiski iekodētā vēlme un nepieciešamība saglabāt un attīstīt savu Latvisko identitāti, kultūru un tradīcijas, kas ir neatkarīga no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Mūsdienu atvērtajā pasaulē aizbraukšana nebūt vairs nenozīmē klātbūtnes neesamību un saiknes zudumu. Latvieši ārzemēs nav atdalāmi no Latvijas un latviešu kopuma – mūsu diaspora ir un paliks daļa no Latvijas valsts un kultūras. Daži atgriezīsies mājā, daži plāno atgriezties, daži, iespējams, neatgriezīsies nekad.

Bet šodienas laikmetā zaudēt saikni ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā, kur tie atrodas, var tikai būt apzināts lēmums, nevis kāds neveiksmīgs gadījums neparedzētu apstākļu dēļ. Saikne tāpat vien nekur nepazūd. Un mēs kā valsts izdarījām izvēli, pasakot, ka esam gatavi sniegt savu artavu, lai gan palīdzētu ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem uzturēt saikni ar dzimteni un lai arī paši veidotu un uzturētu dialogu ar mūsu tautiešiem ārvalstīs, apstiprinot, ka apzināmies pienākumu nodrošināt, ka diasporas kopienām tiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts un pieeja visai vajadzīgajai informācijai neatkarīgi no tā, ko tie izvēlēsies darīt savā nākotnē.

Jautājums par nepieciešamību uzlabot sadarbību ar Latvijas diasporu periodiski aktualizējies kopš 2008. gada. Bijušas diskusijas par to, kā veicināt no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanos Latvijā. Izstrādāti remigrācijas atbalsta un sadarbības ar diasporu politikas dokumenti, kā arī virkne dažādu atbalsta pasākumu. Bet diemžēl līdz šim Latvijā īstenotā politika nav nesusi gaidītos rezultātus tās sadrumstalotības dēļ. Ir trūcis konsekvences un pārāk daudz esam koncentrējušies uz rīcībpolitiku, kurā iztrūcis galvenais mērķis – veidot sadarbību ar diasporu un stimulēt atgriešanos. Trukst pilnvērtīga tiesiskā ietvara diasporas atbalsta politikas īstenošanai.

Reālā situācija daudzās diasporu kopienās rada drūmu priekšstatu par valsts iesaisti tās atbalstā: skolas, kurās pasniedz latviešu valodu, tiek uzturētas vai nu draudzēm vai biedrībām piederošās ēkās, diasporu kopienu pārstāvjiem tās uzturot uz pašiniciatīvu un par saviem privātajiem finanšu līdzekļiem – skolotāji bieži vien darbojas brīvprātīgi un bez algām, tāpat arī skolu direktori.

Tie ir mūsu cilvēki, mūsējie, latvieši. Un tā ir vērtība pati par sevi. Bet Latvijas diaspora arī sniedz tiešu un izmērāmu ieguldījumu Latvijas ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā attīstībā.

Neskaitāmie kori un deju kolektīvi un pat dziesmu svētki pasaules metropolēs, latviešu kultūras dienas, nometnes, latviešu skolas, lielā iesaiste sociopolitiskajās norisēs Latvijā un galu galā arī milzīgās investīcijas, kas tiek pludinātas no ārvalstīm uz Latvijas ģimenēm. Mūsu emigrējušie tautieši vistiešākajā nozīmē piedalās Latvijas kultūras un ekonomikas veidošanā. Bet diemžēl ir disbalanss – ja diaspora uz Latviju ik mēnesi nosūta ap 50 miljoniem eiro, mēs šo kopienu atbalstam katru gadu varam atrast… nu, “kā pagadās”. Darām, ko varam, cik varam.

Bet beidzot esam pie kaut kā nonākuši – pie Diasporas likumprojekta. Iniciatīvas, par kuras nepieciešamību es personīgi esmu savulaik pārliecinājies kā diasporas pārstāvis. Ja vēlamies stimulēt atgriešanos, ja vēlamies, lai latvieši pasaulē nepazūd, viņi nedrīkst tikt atdalīti no Latvijas un latviešu kopuma – tai ir jābūt integrētai Latvijas politikas veidošanas sastāvdaļai.

Darbam ar diasporu jānotiek sistēmiski un sistemātiski, lai nodrošinātu latviešu valodas un kultūras pieejamību ilgtermiņā. Ir jānovērš ikgadējais un apkaunojošais cīniņš par finansējumu latviešu valodas apguvei, kultūrizglītības pasākumiem diasporā un remigrācijas atbalsta pasākumiem.

Tieši to arī ar šo jauno likumprojektu esam paveikuši – kopīgā darbā ar diasporas organizācijām, nevalstiskajām organizācijām, ministrijām, Saeimas frakciju pārstāvjiem un citām komisijām – esam radījuši likumprojektu, kas vērsts uz tautiešu atbalstu ārvalstīs. Ir radīts Diasporas likums diasporai, kas tapis, primāri ņemot vērā tieši diasporas pārstāvju viedokli, vajadzības un izvērtējot definētās problēmas. Pieņemot šo likumu, būs iespējams īstenot pārredzamu un horizontālu politiku – apvienojot visus atbalsta plānus un programmas – reemigrācijas plānu, diasporas atbalsta politiku, ministriju atbalsta programmas – vienā visaptverošā likumā, kas nosaka valsts atbalstu diasporai nevis kā ik gadu lemjamu jautājumu, bet gan kā likumā noteiktu nepieciešamību un faktu. Individuālā, cilvēciskā ziņā, tas sniegs reālas, praktiskas iespējas – iespējas uzturēt savu saikni ar Latviju, iespējas apgūt latviešu valodu un kultūru un iespējas tiem, kuri vēlas atgriezties mājās. Tiks veidota racionāla, efektīva un pārredzama valsts politika. Ieguldīts nopietns darbs, lai panāktu, ka likums ietver konkrētu aktivitāšu kopumu, ar kuriem būs iespējams palīdzēt risināt diasporai būtiskos jautājumus tādās jomās kā izglītības dokumentu, kvalifikācijas un reglamentēto profesiju atzīšana, deklarētās dzīvesvietas reģistrācija vai bērnu reģistrēšana bērnudārzam vai skolai, neapliekamā minimuma saglabāšanā un citos jautājumos. Noteikti arī konkrēti pasākumi remigrācijas veicināšanai un atbalstam tiem, kuri vēlas atgriezties mājās. Likumprojekts ir ļoti pragmatisks un visaptverošs, tā kā nav jābažījas par to, ka taisām “kārtējo dokumentu”.

Un tiem, kuri bažījas par to, ka pārāk daudz rūpējamies par aizbraucējiem – protams, likums nedrīkst dot privilēģijas vieniem un diskriminēt citus jeb nostādīt aizbraukušos pret palikušajiem Latvijā. Šī problēma jau eksistē ikdienas dzīvē, cilvēku savstarpējās attieksmēs, tāpēc no tā kategoriski izvairījāmies likuma tapšanas gaitā. Nekāda diskriminēšana nav pieļauta, jo tas būtu netaisnīgi. Ar šī likuma ieviešanu diasporas politika tiks pirmo reizi iedibināta kā konkrēta, nozīmīga valsts politikas nozare, bet vienlaikus tas taču nenozīmē, ka beidz eksistēt visas pārējās valsts politikas nozares – mums ir arī valsts politika jaunatnei, kas izveidota kopā ar Jaunatnes likumu, tā pati ārpolitika, aizsardzības politika… Un ir jāsaprot, ka sakārtota likumdošana palīdzētu ne tikai diasporai, bet arī palīdzētu efektīvāk izmantot valsts resursus. Un diasporas jomā likumdošana jāsakārto, lai definētu, ka ne tikai diasporai svarīga ir Latvija, bet arī Latvijai svarīga ir tās diaspora.

Pieņemot šo likumprojektu, mēs dosim solījumu, ka vairs nepaļausimies tikai uz diasporas pašinicatīvu un aizrautību un ka mēs neturpināsim vienkārši gaidīt un prasīt dažāda veida ieguldījumu un lojalitāti Latvijai, paši pretī nedodot neko.

Mums kā valstij ir beidzot pienācis laiks atpazīt savu diasporu kā vērtību un, ja vēlamies saglabāt un kopt šo vērtību, mums ir jāsniedz iespējas. Galu galā mēs to, kas mums patiesi rūp un patiesi ir vērtīgs, nostiprinām likumā. Būtu tikai cienīgi un atbilstoši mūsu vēlmi pēc intensīvākas sadarbības ar diasporu apliecināt ar likumu Latvijas simtgades svinību gadā.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība