Regnāra Vaivara iestudējumā melanholiskā luga Ivanovs ir dzīvespriecīga komēdija
Antona Čehova lugas Ivanovs nosaukumu pēc tradīcijas latviešu valodā izrunā ar stieptu «a». Tā esot pareizi, jo Ivanovs ir muižnieks, bet uzsvari 19. gs. krievu uzvārdos (pirmā vai otrā zilbe) norāda uz kārtu. Tas, ka Regnāra Vaivara jauniestudējumā Dailes teātrī galvenā varoņa uzvārds «Ivanovs» griež ausīs ar īsu «a» un latvisku uzsvaru, ir daiļrunīgs sīkums. Izrādes Ivanovs! jaukumus tā pa īstam novērtēs tie, kam par lugas tradicionālākiem lasījumiem ir zināms priekšstats. Ja jums tāda nav, pirms skatīšanās der izlasīt kaut Ivanovam veltītu Vikipēdijas lapu, bet tad gan — aši uz vienu no šīs sezonas labākajiem iestudējumiem!
Klasiskās interpretācijās skatītāji nedrīkstētu apvainoties par sabojātiem pārsteigumiem, tāpēc riskēšu atgādināt lugas pamatlīnijas. Ivanovs, muižnieks pašos spēka gados, melanholiski nīkst savā lauku īpašumā. Visas sievietes, sākot ar viņa mirstošo sievu Annu un beidzot ar bagātā kaimiņa meitu Sašu, viņu dievina; visi vīrieši tiecas pēc viņa sabiedrības; raksturs, stāvoklis, apstākļi solījuši pārsteidzošiem panākumiem pilnu dzīvi. Tikai pašam Ivanovam viss šķiet vienaldzīgs, it kā garām slīdošs. Kas vainīgs? Ivanovu reizēm mēdz dēvēt par krievu Hamletu, tāpēc atbilde, protams, skan patētiski: ikdienība, kas it visā noslāpē ārkārtējo.
Bet jūs droši vien nepārsteigs, ka Regnārs Vaivars patētikā neielaižas. Pielicis izrādes nosaukumā Čehova varonim treknu izsaukuma zīmi (Ivanovs!), viņš programmiņā ierakstījis precīzu sava darba raksturojumu, nosaucot to par ironiski krāšņiem ražas svētkiem, spilgtas krāsas triepieniem uz Čehova pasteļtoņu fona, «lauku inteliģences sapņiem vasaras naktī».
Ražas svētki arī spilgti attēloti uz skatuves. Vaivara un Toma Grīnberga sadarbībā tapušajā scenogrāfijā skatuve sākumā paveras nosēta ar celmiem (priekšlaikus aizcirstās dzīves simboliem), bet drīz jau tiek pieblīvēta putuplasta ķirbju kalniem un siena gubām. Izrādes varoņi vairākkārt dodas cauri skatītāju zālei, dziedot un visādi ālējoties, kā jau ražas svētku svinībās. Pikantērijas, joki, mutes palaišana pieder pie lietas, un tiešām ļauj ieraudzīt līdzības ar Šekspīra Sapni vasaras naktī, kurā, kā zināms, aiz mīlas prātā sajūk visi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.