Debesis pār Irbīti • IR.lv

Debesis pār Irbīti

17
Jura Bartkeviča spēle var šķist pat pārāk ieturēta un lakoniska. Taču tā ir daļa no Irbītes tēla. Publicitātes foto
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir precīzs un saliedēts komandas darbs, un iestudējuma vienkāršība ir tikai šķietama

Eduarda Smiļģa un Talsu ielas sateka kļūst par patiesi teātra pārņemtu vietu. Maijā no Spīķeru kvartāla tur pārcēlies, darbu atsāks Dirty Deal Teatro, un arī pašā Smiļģa mājā — Teātra muzejā — tiek spēlēts daudz un interesanti. Mūzikas un mākslas atbalsta fonda (MMAF) producētā izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir tikai viena no tām, ko tur iespējams redzēt.

Izrāde par gleznotāju Voldemāru Irbi, baskāji Irbīti, ir turpinājums MMAF konsekventi producētajām izrādēm par radošiem cilvēkiem — tas sākās ar Baņutas Rubesas sarakstīto un režisēto monoizrādi Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam (2008), ko aktrise Indra Burkovska spēlēja tieši Latvijas preses karalienei reiz piederējušajā namā. Pēc tam tapa vairāki iestudējumi par gleznotājiem — Pauļuks. Rāmji (2010, rež. Inese Mičule) un Padegs un Padegs (2015, rež. Varis Piņķis) izstāžu zālē Arsenāls, bet uzvedums No Rozentāla (2016, rež. Paula Pļavniece) notika Nacionālajā mākslas muzejā, turpat līdzās Jaņa Rozentāla darbiem. Tās bija lakoniskas un koncentrētas izrādes, dažādiem režisoriem un aktieriem cenšoties atminēt, kas īsti ir talants — balva vai nolemtība. Un tām īpašu uzticamību ikreiz piešķīra arī mākslas telpa, kurā tās tika spēlētas.

Režisores Ingas Tropas izrāde Zibeņu domas. Irbīte, kas tapusi, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, scenogrāfi Ūnu Laukmani, horeogrāfi Lieni Gravu, gaismu mākslinieku Raulu Lorenci un komponistu Edgaru Raginski, šajā ziņā noteikti atšķiras no pārējiem gleznotāju cikla uzvedumiem: tās telpai ir pavisam cita nozīme un mērķis. Kā apgrieztā binoklī raugoties, izrādes notikumi risinās no tā brīža, kad reālo cilvēku, Voldemāru Irbi, Matīsa un Brīvības ielas krustojumā 1944. gada 10. oktobrī nogalina noklīdusi šāviņa šķemba. Ūna Laukmane iekārtojusi Smiļģa mājas zālīti ar dažām neitrāli pelēkām plaknēm, no kurām viena tūlīt pat pārvēršas par ekrānu, bet pārējās sašvīkājas ātriem pasteļkrītiņu pieskārieniem. Varbūt tādu dvēsele, traukdamās pretī gaismai, redz to īpašo tuneli, kurā gar acīm aizzib visa nule atstātā dzīve. Galējas izpratnes mirklis, zibens uzliesmojums, kas noskaidro visu, — tā varētu būt šīs izrādes telpa. Vai vismaz viena no tām.

Šajā telpā dzīvojas aktieris Juris Bartkevičs. Uznāk šodienas cilvēka paskatā un tik vien kā novelk kurpes un zeķes. Sīkais teciņu solis, pa auksto grīdu skraidot, rodas it kā pats no sevis. Tas solītis arī ir vienīgā tiešā līdzība. Nav nekādas, pasargdies, gleznošanas imitācijas, taču ir spēlēšanās ar pasteļkrītiņiem, līdz rokas ir tikpat raibas kā sienas. Juris Bartkevičs spēlē (bet ne iemiesojas tēlā) ļoti mierīgi un koncentrēti, stāsta par mākslinieka bērnību, par brālīša nāvi, ko pārējie šķietas piesaukuši un pēc tam dziļi pārdzīvo, par notikumiem, kas jaunā cilvēkā atmodinājuši radošu personību. Viņa spēle, raugoties uz to tieši, var šķist pat pārāk ieturēta un lakoniska. Taču tā ir tikai daļa no Irbītes tēla.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu