Katram sava taisnība par humosu un cepts ķirbis, kuram atzinību izteikušas manas veģetārās draudzenes
Mazajā Beirūtas pārtikas veikaliņā pārdevējs parasti bija īgns. Jo mana vēlme nopirkt svaigu humosu viņam nozīmēja mazliet vairāk piepūles par kases aparāta taustiņu klabināšanu. Jāatver vitrīna. Jāpaceļas uz pirkstgaliem, lai aizstieptos līdz lielajam plastmasas spainim, kas izskatījās atvests no kādas lauku saimnieces. Ar koka karoti jāieķeksē humoss mazākā trauciņā un vēl arī jānosver.
Līdz kādu reizi viņš vairs neizturēja. Puspajokam, pusnopietni viņš pārmetošā tonī noelsās: «Tu taču zini, ka to var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»
Es atcirtu ar pretjautājumu: «Jā, zinu! Bet kāpēc tad jūs tirgojat ko tādu, ko var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»
Pārdevējs vairs neko neteica, un mēs šķīrāmies katrs ar savu pārliecību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.