Vlads un ledus • IR.lv

Vlads un ledus

1
Paša režisora Vlada Nastavševa lomā Kaspars Znotiņš — palaists pasaulē ar slidām kājās. Viņa vecmāmiņas lomā Vilis Daudziņš. Foto — Ansis Starks
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

JRT izrāde Cerību ezers aizsalis — personisks stāsts par radošo krīzi

Skandāli bieži pavada režisora Vladislava Nastavševa darbu: arī viņa jaunākajā izrādē Cerību ezers aizsalis dzirdēsit atsaukšanos uz klāt vairs neesošiem aktieriem, redzēsit pasūtītas, bet nevajadzīgas dekorācijas, klausīsities režisora žēlabās, ka viņš nezina, ko darīt, un tie nav joki, bet gan izmisīga nopietnība. Tomēr, par spīti visam, Nastavševam reizēm izdodas, un Cerību ezers savulaik bija spriega izrāde, kas mēģināja risināt gluži vai Gorgonas mezglā savijušos problēmu murskuli — sākot ar Vlada traumatiskajām attiecībām ar māti, turpinot ar viņa «krievs Latvijā» identitāti un homoseksualitāti.

Pēc Cerību ezera režisors teica, ka veidos stāstu arī par otru savas dzīves sievieti — vecmāmiņu —, kā lasāms jaunā iestudējuma programmiņā, padomju armijas majora atraitni, kura savulaik aktīvi iestājās pret Latvijas neatkarību, bet apmierinājās, jo saņem divas pensijas vienas vietā. Vecmāmiņa izrādē patiešām ir — viņu spēlē Vilis Daudziņš, un kuru gan pārsteigs, ka aktiera pārmiesošanās spējas sajūsmina arī šoreiz? Paskarbā, vīrišķīgā sieviete ar krampi Daudziņam iznākusi dzīvāka par dzīvu. Tikai Omei Nastavševa jaunajā iestudējumā ir maza loma, un par viņu mēs patiesībā neuzzinām neko daudz. Izrādes centrā ir Vlads pats — viņu šoreiz atveido Kaspars Znotiņš. Vēl izrādē piedalās jaunie aktieri Marija Linarte un Āris Matesovičs, spēlējot sevi. Jo īstenībā Cerību ezers aizsalis ir izrāde par izrādes Cerību ezers aizsalis tapšanu.

Sākums ir daudzsološs. Nastavševs uzbūvējis slidotavu, uzvilcis Znotiņa atveidotajam Vladam kājās slidas un palaidis pasaulē. Slidotava — aizsalušā ezera virsma — kļūst par dzīves simbolu. Lai arī Vlads sevi acīmredzot redz kā skaistu fantāzijas tēlu (kādā brīdī Znotiņš paliek tērpies daiļslidotāja samta kostīmiņā), varonis uz ledus tomēr jūtas neērti, turklāt viņa kustību brīvību ierobežo «hlams» (gan lietu, gan cilvēku izskatā), kas piepilda telpu.

Sasalums ir potenciāli spēcīga metafora un, ņemot vērā pieteiktās izrādes tēmas, tikpat labi var būt bērnība, kurā varonis nav juties mīlēts, radošais potenciāls, kas «sasalis», vai pagātnes attiecības, kuras Vlads cenšas reanimēt. Izrāde ieintriģē ar radošā izsīkuma tēmu, fantāzijas un realitātes attiecībām. Tikai diemžēl režisors pieteikto izrādes zīmju sistēmu īsti savaldīt nespēj. Vai varbūt precīzāk — citējot izrādes galveno varoni, viņam vienkārši nav, ko teikt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu